Publisko tiesību līguma jēdziens un veidi

Publiskā administrācija savā būtībā izmanto ne vien vienpusējas gribas izteikumu (valsts pārvaldes akti), bet arī vienošanos, slēdzot publisko tiesību līgumus.

Publisko tiesību līgums ir vienošanās starp diviem publisko tiesību subjektiem vai publisko tiesību un privāto tiesību subjektu, lai sasniegtu sabiedriskām interesēm atbilstošu mērķi.

• Ar mērķi iegādāties, pārdot vai izmantot īpašumu, lai ar tā palīdzību nodrošinātu sabiedrisko kārtību vai sniegtu sabiedriskos pakalpojumus

Sakarā ar to, ka atsevišķi līgumi tiek noslēgti privāto tiesību jomā, ne visi līgumi, kurus noslēdz publisko tiesību subjekti, ir publisko tiesību. Šādus privāttiesiskos līgumus, kurus noslēdz publiskās administrācijas institūcija, ir pieņemts saukt par administrācijas līgumiem. Publiskie tiesību līgumi ir saistīti ar publiskajām administratīvajām attiecībām, bet strīdi tiek risināti administratīvajā tiesās. Noslēdzot šādus līgumus, publiskā administrācija aizstāv publiskās intereses. Tādējādi publisko tiesību līgums tiek nošķirts no privāttiesiska līguma.

Pastāv divi veidi kā atzīt līgumu par publiski tiesisku:

1. uz ārēja normatīvā akta pamata likumdevējs tieši kvalificē līgumu kā publisko tiesību līgumu, paredzot to uz ārēja normatīva akta pamata, vai netieši kvalificē, norādot, ka izlemt jautājumu vai vienošanās ir administratīvs līgums, ir tiesu kompetencē.

Piemēram, Latvijas Valsts pārvaldes iekārtas likuma 12. pantā ir izmantota šī pieeja līgumu kvalifikācijai. Šajā pantā noteikts: lai nodrošinātu valsts pārvaldes funkciju efektīvu izpildi, piekritīgā iestāde likumā noteiktajā kārtībā slēdz šādus publisko tiesību līgumus valsts pārvaldes jomā: sabiedrības līgumu, administratīvo līgumu, deleģēšanas līgumu un līdzdarbības līgumu.

Publisko tiesību līgumus reglamentējošos likumus var iedalīt divos līmeņos.

Pirmajā ir tiesību akti, kuros nostiprināti publisko tiesību līgumu tiesiskā regulējuma vispārējie noteikumi. Likumos, kuros tiek nostiprināti šādi noteikumi, visbiežāk netiek ietvertas normas, kas regulē privāttiesiskos līgumus, bet var būt atruna par gadījumiem, kad publisko tiesību līgums var tikt izmantots privāto tiesību normu regulēšanā.

Otrajā atrodas speciālie likumi, kuri satur atsevišķas tiesību normas, kas tieši vai pastarpināti satur publisko tiesību līgumu regulējumu un attiecas uz konkrētu pārvaldes nozari. Piemēram, celtniecība, nodokļu likumdošana, dabas aizsardzība utt. Publisko tiesību līgumu regulējums var tikt noteikts reglamentārajā likumdošanā.