Pūt, vējiņi!

„Pūt, vējiņi!” ir vienas no Raiņa lugu pērlēm „Pūt, vējiņi!” 1973. gada ekranizējums, kas ar kinorežisora Gunāra Pieša un scenārija autora Imanta Ziedoņa meistarīgo pieskārienu pārvēršas par dramatisku un traģisku stāstu par mīlestību, uzticību, nodevību un pārdzīvojumiem.

Jau pašā sākumā filma tiek iekrāsota drūmos toņos, kas ne tikai piedod zināmu noslēpumainības devu, bet arī noskaņo skatītāju uz gaidāmajiem stāsta pavērsieniem un konfliktiem. Pērkona negaiss, vētra lauž koku zarus, debesis savelkas drūmas, latviešu sētā meitas maļ graudus, dzied dziesmas. Tā laika vakariem šķietami ierasto ainu izjauc māte, kas ienākdama paziņo, ka ieradušies precinieki. Aina ar pa Daugavu atpeldējušiem preciniekiem ļauj dziļāk pavērties sadzīvē un tradīcijās, atspoguļojot vietējās paražas, kuru ietvaros meitas slēpjas, bet precinieki tās meklē. Ar šādu paražu sākas arī pirmais filmā attēlotais sarežģījums, kurā Zanes precinieks Uldis noskūpsta Baibu. Starpgadījums izvēršas par mīlestības pavedienu, kas vijas cauri visam filmas sižetam, ik pa laikam metot līkumus un sienot mezglus, kurus atpīt kļūst aizvien grūtāk un grūtāk, līdz pavediens pārtrūkst.

Visiem notikumiem un pavērsieniem līdzi skan Imanta Kalniņa mūzika, kuras notis brīžiem kļūst sirdi plosošākas par pašiem notikumiem. Gaismu un ēnu spēles, biežas tumsas ainas, drūma mūzika, teatrāls aktieru tēlojums un dialogi – tas viss piedod filmai īpatnēju un latviešu kino raksturīgo šarmu un burvību.