Putnu ekologija

Putnu ekoloģija. Tā kā putniem ir intensīva vielmaiņa, augsta ķermeņa temperatūra un labi attīstīta lidotspēja, tie plaši izplatījušies pa visu zemeslodi. Nevienai dzīvnieku klasei nav tik plašs areāls. Tie dzīvo Himalaju kalnos virs 7000m, pašos tuksnešainākajos Sahāras un Gobi rajonos, okeāniskajās salās, kur nav citu mugurkaulnieku, kā arī Centrālajā polārajā baseinā, kur valda dziļā arktiskā nakts. Vārdu sakot, putni sastopami visur, kur vien ir kaut minimāli dzīves apstākļi. Polārajos un tropiskajos apgabalos putnu sugu daudzums, protams, nav vienāds; jo daudzveidīgāki eksistences apstākļi, jo vairāk sugu. Tomēr tajās zemēs, kur sugu nedaudz, arvien ir ļoti liels skaits īpatņu. Piemērs tam ir Tālo Ziemeļu putnu tirgi, kur ir ārkārtīgi daudz īpatņu, bet ļoti maz sugu. Turpretī tropos ir pārsteidzoša formu daudzveidība, bet daudzas sugas ir ļoti retas. Varētu likties, ka putniem, kam piemīt tik pilnīgi attīstīts pārvietošanās veids un augsta vielmaiņa, fiziskajiem šķēršļiem nav nekādas nozīmes un ka tādēļ vajadzētu būt daudzām ļoti plaši izplatītām putnu formām. Faktiski tas tomēr tā nav. Katras sugas pārstāvju dzīve atkarīga no attiecīgas vietas apstākļiem, un vairākums putnu dzīvo stingri noteiktā rajonā. Tieši liela pārvietošanās iespēja saista putnus ar noteiktām dzīves vietām, jo pat no tūkstošiem kilometru liela attāluma putns var atlidot atpakaļ uz ligzdošanas rajonu.

Lidošanai ir pati svarīgākā nozīme putnu ekoloģijā. Visa putna uzbūve ir pielāgota lidošanai. Tikai nedaudzi putni — pingvīni un strausveidīgie, kā arī dažas sugas no citām grupām (piemēram, pūču papagailis, daži griežveidīgie, bezspārnu alks, Maskarena salu balodis — dronts, tuksnešu balodis un vēl daži citi) ir zaudējuši lidotspēju.

Galvenais lidošanas orgāns ir spārns. Sakarā ar lidspalvu savdabīgo formu un novietojumu spārna augšējā virsma ir izliekta, apakšējā — ieliekta. Tādēļ, spārnu paceļot, gaiss viegli noplūst no tā, bet nolaižot zem spārna izveidojas virpuļveida gaisa kustība, kas putnu ceļ uz augšu. Spārna priekšēja un pakaļējā mala ir dažāda biezuma un blīvuma: priekšējā, ko atbalsta kauli, ir blīva un biezāka, pakaļējā - plāna un elastīga, tāpēc, nolaižot spārnu, tā nedaudz uzliecas uz augšu un rodas spiediens uz priekšu. Tādējādi, ritmiski paceļot un nolaižot spārnus, putns ne tikai noturas gaisā, bet iegūst arī virzes kustību.

Uz tā balstās visplašāk izplatītais putnu lidošanas tips — lidojums vēzieniem. Cik tas ir daudzveidīgs, var spriest pēc tā, ka tā lido gan vārna, kas spārnus vēcina samēra leni un mierīgi, gan zvirbulis, gan lauku piekūns, kurš plivinās gaisā uz vietas, gan bezdelīga, kas lido kā bulta, gan fazāns, kas paceļas no zemes stāvus gaisā, gan dzenis, kas it...