Putnu klase

Mūsdienās putni kļuvuši par izplatītāko un sugām bagātāko sauszemes mugurkaulnieku klasi. Pasaulē ir 8600 putnu sugas. Mūsu republikā reģistrētas 313 (ieskaitot caurceļotājus, ziemotājus un ieceļotājus). Klasi iedala 27 – 30 recentās kārtās, no kurām dažas apskatīsim.

Pingvīnveidīgo putnu kārtā ir 15 sugas, kas izplatītas dienvidu puslodē. Pingvīnveidīgie ir lieliski peldētāji un nirēji. Priekšējās ekstremitātes pārveidojušās par pleznām un lidošanai neder. Krūšu kaulam ir labi attīstīts ķīlis, kauli nav pneimatiski, ir smagi. Spalvu tērps ļoti blīvs, ūdens un vēja necaurlaidīgs. Barojas jūrā ar zivīm, gliemjiem, vēžiem. Ligzdo kolonijās. Dējumā 1 vai 2 olas. Mazuļi šķiļas akli, bezpa līdzīgi, par tiem rūpējas abi vecāki.

Pūčveidīgo putnu kārtā ietilpst 133 sugas, mūsu republikā atzīmētas 13 sugas, no tām ligzdo 10 sugas. Pūces ir plēsīgi putni, kas parasti medī naktīs, pārtiek galvenokārt no grauzējiem un tādēļ ir izteikti derīgi putni. Mazākās pūces mūsu republikā ir mājas apogs, apodziņš un bikšainais apogs, lielākais – ūpis. Visas pūces ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā.

Zvirbuļveidīgo putnu kārta sugu ziņā (5093 sugas) ir visbagātākā, jo sastāda apmēram 60% no putnu sugu kopskaita. Sadalās 50 – 70 dzimtās. Te pieder sīki un vidēji lieli putni (mūsu republikas putnu faunā lielākais ir krauklis, mazākais – zeltgalvītis). Pārsvarā tie ir kukaiņēdāji, bet ir arī augēdāji un vistēdāji. Vairums sugu ir monogāmas. Mazuļi ir ligzdguļi – no olām tie izšķiļas nevērīgi, akli, kaili vai vāji apspalvoti un ligzdā paliek, kamēr izveidojas normāls apspalvojums. Zvirbuļveidīgie putni ir izplatīti visā kontinentā, izņemot Antarktīdu. Ar tiem visbagātākie ir tropu meži. Latvijā reģistrētas vairāk nekā 110 sugas, no tām ligzdo 90.

Latvijā pašreiz ūpis vēl sastopams vairākos rajonos, taču visai lokāli un nevienmērīgi.

Mūsu republikas mežaudzēs ūpja ligzda visbiežāk atrodama zemē – zem nelielas kuplas eglītes, pie celma, augoša vai izgāzta koka stumbra vai kādā citā daļējā aizsegā. Latvijā ūpis mēdz ligzdot arī upju smilšakmens krauju nišās vai alās, piemēram, pie Gaujas vai Braslas. Pāris gadījumos tā atradusies vecu kūdru ieguves karjeru saliņās. Ūpis ligzdu negatavo.

Gadā mēdz būt viens perējums. Pilnā dējumā 2 – 3 (1 – 6) olas. Olas ir baltas, to vidējie izmēri 60,0  49,7 mm. Latvijā ūpis sāk dēt martā 3. Dekādē vai aprīlī. Perēšana ilgst 31 – 37 dienas. Perē tikai mātīte. Mazuļi izšķiļas nevienlaicīgi ar vairāku dienu atstarpi. Sākumā mazuļus baro tikai mātīte, bet tēviņš apgādā ar barību visu ģimeni. Vēlāk medī abi vecāki. 5 –10 nedēļu vecumā, vēl neprazdami lidot, ūpēni sāk klaiņot apkārt. Apmēram 12 nedēļu vecumā tie jau lido diezgan labi.

Ūpja galvenā barība ir sīkie grauzēji un citi zīdītājdzīvnieki līdz zaķa lieluma, kā arī putni. Protams, ka lielākos dzīvniekus (zaķus, rubeņus u.tml.) tam izdodas nomedīt retāk. Ūpis ir īsts nakts putns, kas medī naktīs un krēslā.