Radioaktivitāte: veidi, ietekme un pielietojums

Vācu fiziķis Rentgens 1895.gadā atklāja rentgena starus Kruksa caurulē, francūzis Bekerels 1896.gadā konstatēja, ka urāna rūda izstaro nezināmus starus, kas iet caur melnu papīru un iedarbojas uz fotoplati. Vēlāk šo parādību nosauca par radioaktivitāti, bet attiecīgās vielas par radioaktīvām vielām. 1897.gadā Pjērs un Marija Kirī no urāna rūdas ieguva jaunus elementus rādiju un poloniju. Rezefords 1919.gadā no slāpekļa ieguva skābekli.E.Rezefords un F.Sodijs pierādīja, ka radioaktīvajam starojumam ir salikta uzbūve.Frederiks Žolio Kirī un Irēna Žolio Kirī 1934.gadā bombardējot alumīnija atomu kodolus ar alfa daļiņām ieguva mākslīgo radioaktīvu elementu fosfora izatopu P30, un 1939 gadā kļuva skaidrs ,ka kodola dalīšana ir praktiski iespējama.

Lai gan vienā un tajā paša elementā protonu skaits atomā ir viens un tas pats, neitronu skaits atomos var būt dažāds. Viena un tā paša elementa atomus, kas satur dažādu skaitu neitronu, sauc par izatopiem. Līdz ar to dažādiem izatopiem masas skaitlis ir dažāds. Pēc ķīmiskajām īpašībām izatopi neatšķiras, tie tādā pašā veidā reaģē, veidijot noteiktas vielas, tikai izatopu atomiem ir dažāda masa. Dažu izatopu, tā saukto radioizatopu, kodoli ir nestabili, tie spontāni izstaro (daļiņas vai elektromagnētisko starojumu) nolūkā kļūt stabilākiem.

Radioaktīvo starojumu iedala 3 atšķirīgos veidos : alfa

* tabula kurā apkopotas alfa, beta un gamma īpašības.

Gamma starojums īsa viļņa garuma elektomagn. starojums nav nav Pavājina vairākus cm bieza svina plāksne nav ļoti vāja

Radioaktīvā sabrukšana ir varbūtīgs process – nav iespējams paredzēt, kad tieši kāds noteikts atoma kodols pāries stabilākā formā un tieši kurš no kodoliem tas būs.