Rafaēls un "Siksta Madonna"

Rafaēls ir radījis savu, skaistu, izsmalcinātu Svētās Marijas tēlu, kuram viņš veltījis ļoti daudz darba. Tās ir madonnas gandrīz reālas, dievišķi cilvēciskas. Cilvēki šos tēlus uztver kā šķīstības un nevainības simbolu. Savos darbos Rafaēls Madonnu tēlojis kā dabisku, vienkāršu, sirsnīgu sievieti māti, kas liek domāt, ka Madonnas konkrētie prototipi varētu būt nejauši sastaptas jaunas sievietes no Romas vienkāršo laužu vidus. Mākslinieka rakstītajās vēstulēs gan rodams pierādījums, ka Rafaēls saviem sieviešu tēliem izmantojis dzīves vērojumus, tomēr tos vispārinājis un mazliet idealizējis, tā radot tikai savai daiļradei raksturīgo Madonnu tēlojumu.

Izcils darbs, ko Rafaēls radīja Sv. Siksta klostera baznīcai ir altārglezna "Siksta madonna"(1519). Šajā darbā ir apvienotas visas tās īpašības, ko mākslinieks bija izstrādājis iepriekšējos sieviešu tēlos.

Slavu Rafaēls iemantojis arī kā portretu mākslinieks, kurš spēja atklāt cilvēka rakstura vissmalkākās nianses Rafaēla pašportrets, pāvesta Jūlija II portrets, Leona X portrets ar kardināliem un "Baldasāres Kastiljones portrets".

Pārsvarā gleznojis Bībeles tēlus, visvairāk Madonnu ar bērnu.

Piedalījies Vatikāna pils stancu [pils sienas] apgleznošanā, apgleznojis Parakstu zāli.

Bijis Romas Sv. Pētera katedrāles galvenais arhitekts, cēlis arī citas sakrālas celtnes un darinājis daudzus lielus paklāju metus.

Rafaēls aizgāja no šīs pasaules ļoti jauns 37 gadu vecumā, nepaguvis līdz galam pabeigt vairākus gleznojumus, starp tiem arī freskas Farnezes villai (Villa Farnesina).

Eļļas glezna ar Jaunavu, Bērnu un Svētajiem Sikstu un Barbaru, parasti saukta kā Siksta Madonna, tā vien šķiet, ka tēli paši izvietojušies telpā.