Raiņa "Gals un Sākums"

Pārdomās un atmiņās par dzīvoto mūžu cilvēks iziet cauri “septiņšķērpu pasaulei”, septiņiem pārdzīvojumu un meklējumu lokiem. Tos simbolizē septiņi vaiņagi. Vaiņagu apsoguļošanai dzejnieks veido savdabīgas trīsrindes – “savieņu pantiņus”. Pirmā rinda – fons, kas ietver noteiktu krāsu un skaņu. Otrā rinda – paša vaiņaga raksturojums, izmantojot zīmīgus epitetus. Trešā rinda dažādās variācijās atkārto domu: “Es ritu.”

Ar dzejoļu krājumu “Gals un sākums”, Raiņa lirikā sākas jauns posms – pirmajā vietā tagad ir filozofiskas atziņas, kā arī dzīves maiņa balstoties uz tām, viņam vairs nav svarīga vecā aizraušanās sabiedriski politiskās norises, kuru dēļ daudz kas zaudēts, bet tikpat daudz arī iegūts. Netipiski agrīnajai lirikai var lasīt daudz vairāk ir mīlas lirikas.

“Atjēgšana” dzejoļu krājumā ir ievada cikls, kurā izteikta nepieciešamība meklēt savas eksistences galvenos iemeslus, kā piemēru var minēt dzejoli:

Dzejolis uzrakstīts ar filozofisku ieskaņu, jo šajās rindās var novērot vienu no galvenajiem motīviem Raiņa daiļradē – dzīves jēgas meklējumi. Viņš it kā cenšas pielāgoties un izprast, bet pasaule ap viņu pārāk ātri mainās, lai to izbaudītu un saprastu. Dzejnieks grib uzzināt savu īsto būtību un sūtību.

Otro krājuma ciklu Rainis nosaucis par “Meklēšanu”. Šai nodaļai ir septiņas apakšnodaļas – vaiņagi pagātne, daba, mīla, darbs, sāpes, nāve, vientulība, taču meklēšanā liriskais ”es” nerod patvērumu. Katrai apakšnodaļai autors ir izvēlējies savu krāsu un balsi.

Sarkanā un rudā krāsa, sēras vēja koka balss,

Pirmā, no cikla septiņām pakāpēm veltīta pagātnes piemiņai, “rasas vaiņaga” tēmai.

Šajā dzejolī dabas tēlojums cieši saplūst kopā ar atmiņām, pagātni un ciešanām. Jūtamas skumjas un pārdzīvojums. Rainis sarkano un rudo, kā pagātnes krāsas, izvēlējies to simbolikas dēļ, kas ietver sevī pagātnes ciešanas – asinis.

Dabu Rainis uzskata par pagātnes brūču dziedinātāju, viņš rosina meklēt patverumu mierinājumu tieši dabā, atstāt pagātni mierā, skatīties nākotnē. Mērķis nav pagātne, bet gan nākotne, kurā nav sāpīgas pagātnes atmiņas.

Otro nodaļu gaišā kontrastā aptver “lapu vainags”. Skan “priekaduņas mežs”, bet liriskais varonis par savu gaitu saka:

Liriskais ”es” izklausās nedaudz vienaldzīgs, bet tomēr priecājas par dabu, jo tā cilvekiem sniedz tādas sajūtas, kā nekas cits.

Šis nav klasisks dabas lirikas dzejolis, šeit nav atainota daba tās parastajā nozīmē, jo šeit nav spoguļainu ezeru, zilas debess vai zaļu pļavu. Daba ir attēlota kā meklējumu vietu, kur kaut ko meklēt. Ko meklēt? Dzejnieks pats skaidri nezin ko tieši – iespējams tas ir miers, bet varbūt dzīvība? It kā pavīd cerība vismaz kādu no abiem atrast, bet tajā pašā laikā tā tiek pamesta malā, baidoties no neveiksmīga gala rezultāta.