Rainis "Jāzeps un viņa brāļi"

Piezīmēs lugai Rainis atzīmē konflikta pamatcēloni: „Jāzeps sapņotājs un stāstītājs, dzejnieks (..) Ģēnijs pret pūli. Izredzētais pret vareniem un tiesību turētājiem.”

Gan leģendā, gan Raiņa lugā Jāzeps patiešām ir tēva izredzētais. Vecajam patriarham Jēkabam viņš ir mūža mīlestības dēls, kas pēc mātes Raeles nāves mantojis viņas skaistumu, maigumu, laipnību. Mātes piemiņa lielā mērā nosaka Jāzepa pieķeršanos „sieviešu darbiem” zemes kopšanai, kamēr vīrieši bijuši tikai raupji, nežēlīgi gani. Ar visu sirdi Jāzeps tiecas pret brāļiem, grib tos redzēt laipnus, labsirdīgus, taču savu nodarbošanos saista ar iecerēm, kas pilnīgi pretējas brāļu darbam:

Līdz ar ilgām pēc mīlas un sapratnes, un skaistuma Jāzepā sapņotājā un dzejniekā izveidojusies prasība pēc jauna tipa civilizācijas, kas nepazīst asinis un varmācību. Galveno vietu savā nākotnes zemē Jāzeps paredz brāļiem un cenšas slāpēt viņos īgnumu un naidu pret sevi:

Taču brāļi nekā negrib zināt par Jāzepa sapņiem. Tie pārveidotu viņu dzīvi un pazemotu pašus. Viņi ir greizsirdīgi uz Jāzepu tēva mīlestības dēļ, un Jēkabs viņu dusmas vēl pavairo, Jāzepu aizstāvēdams un svētīdams. Asinskārā Levija un Simona iespaidoti, Jēkaba dēli nospriež viņu nogalināt. Izšķirties par to vēl pasteidzina Jāzepa sapnis:

Slepkavībai nolemto rītu Jāzeps sagaida pie bedres Zihemā. Tā gaida viņu gluži tāpat kā Jāni Dagdu „Čūsku vārdos” šķirts ar odzi dzēlēju. Taču smago nojautu brīdī Jāzepam dots mūža augstākais laimes mirklis. Pie viņa atnāk Dina. Viņa nes Jāzepam tēva dāvātos goda svārkus un svētību, un nāk liecināt Izraēļu sievu vārdā „Tu būsi mīlams savas saimes starpā”. Jāzeps pirmajā brīdī Dinu pat nesaprot viņa domas un jūtas vēl ir aizņemtas ar brāļu naidu, kas audzin aug. Bet Dina zina pavisam citu, jaunu saimi, par kuru viņš pats iestājies strīdos ar brāļiem un tēvu:

Jāzepa un Dinas tikšanās skats lugā izveidojas par vienu no cildenākajiem latviešu mākslā. Mīlestības un nāves dziesma te savienojas vienā plūsmā, tajā pašā laikā atklājot abu raksturu atšķirības, savdabīgos centienus, izjūtu dažādību. Dina zina, ka Jāzepam jāmirst, ka viņš ir nāvei svētīts. Viņa ne tikai grib sagatavot Jāzepu briesmām, apliecinot viņa idejas tālāk dzīvošanu „Tavā saimē”. Lai atvieglotu Jāzepam tās šausmas, kas nāks, viņa grib ziedot savu „Es”, dot savu mīlestību:

Jāzepa prāts ir tik ļoti nodarbināts ar brāļu naidu, ar draudiem savam nākotnes sapnim, ka pat neaptver savu nolemtību un neizprot Dinas mīlestību:

Un tad piepeši: „Ak, kurlas ausis! Acis manas aklas! Tu mīļā, mīļākā!” Jāzeps izjūt Dinas mīlestības spēku un pats atplaukst jūtās kā zieds. Pie drausmās bedres rīta mirdzumā jauniešu dvēseles tiecas vienai otrai pretī starodamas, vienā elpā izjuzdamas mīlas skaistumu un piepildījumu. Bet līdzi mīlas piepildījumam un jūtu apgarojumam veras pasaules skaistuma, smalkuma un prieka izjūta: