Pie lugas Rainis strādā ļoti ilgi. Drāmas sākumi meklējami jau 1906.g. „Kopš tā laika Jāzepa doma vairs neatstājās visus trimdas gadus, pavadīja viņus un ievadīja atpakaļ dzimtenē. „Jāzepa” darbus bieži pārtrauca citas lugas, nerunājot par liriku, „Zelta zirgs”, „ Indulis un Ārija”, „Pūt, vējiņi!” tika sacerēti pa to laiku, kamēr „Jāzeps” arvien vēl gatavojās un kavējās.” Luga pabeigta 1914.g., bet grāmata kara dēļ parādās tikai 1919.g., iestudēta- 1920.g., kad Rainis jau atgriezies dzimtenē.
„Jāzeps” tik ilgi kavējās un gatavojās sarežģītās ieceres dēļ. Rainis risina vienu no būtiskākajām humānisma problēmām: kā izturētie pret pāridarījumu, kā sodīt noziegumu, kā cīnīties pret ļaunumu? Dzejnieks ne tikai neatlaidīgi meklē vispārliecinošāko atbildi, bet arī pats sevi zināmā mērā identificē ar Jāzepu- darbā atspoguļojas gan Raiņa trimdas vientulība, gan konflikti ar laikabiedriem, gan bažas par to, vai daudzie pāri darījumi tautai nepadarīs pašus cietējus par nežēlīgiem atriebējiem. Bībeles leģenda dzejnieku pārsteidz ar atriebes un piedošanas problēmas aso izvirzījumu.
Teika par Jāzepu un viņa brāļiem ir viena no tēlainākajām un psiholoģiski interesantākajām Bībelē. Ne velti 20.gs. mākslinieki, kas meklē jaunas ētikas normas un cenšas izprast cilvēka būtības slēptākos dzinuļus, apstājas tieši pie šīs leģendas. Plašu triloģiju prozā gadsimta vidū Jāzepa tēmai veltījis vācu lielais romānists Tomass Manns, savdabīgi interpretēdams un tēlodams gan Jāzepa tēva, gan brāļu, gan paša varoņa psiholoģiskos pārdzīvojumus. Rainis neizmanto visu leģendu. Viņu interesē Jāzepa raibajā dzīvē divi momenti: kā izaug brāļu naids pret Jāzepa tēva mājās un kā Jāzeps, svešumā kļuvis par bagātās Ēģiptes maizes klēšu saimnieku, atkal atrod ceļu pie brāļiem tad, kad viņi ieradušies lūgt palīdzību.
Piezīmēs lugai Rainis atzīmē konflikta pamatcēloni: „Jāzeps sapņotājs un stāstītājs, dzejnieks (..) Ģēnijs pret pūli. Izredzētais pret vareniem un tiesību turētājiem.”
Gan leģendā, gan Raiņa lugā Jāzeps patiešām ir tēva izredzētais. Vecajam patriarham Jēkabam viņš ir mūža mīlestības dēls, kas pēc mātes Raeles nāves mantojis viņas skaistumu, maigumu, laipnību. Mātes piemiņa lielā mērā nosaka Jāzepa pieķeršanos „sieviešu darbiem”- zemes kopšanai, kamēr vīrieši bijuši tikai raupji, nežēlīgi gani. Ar visu sirdi Jāzeps tiecas pret brāļiem, grib tos redzēt laipnus, labsirdīgus, taču savu nodarbošanos saista ar iecerēm, kas pilnīgi pretējas brāļu darbam:
Es negribu kļūt gans, ne mūžu vadīt
Ar lopiem kopā piesmakušās kūtīs.
Man tīras rokas būs un baltas drēbes,
Es cietu māja celšu, sēšu kviešus.
Kā vīraks kūpēs mani tīrumi,
Kā kokļu stīgas līgos slaikie stiebri,
Kad pāri ies pār viņiem zemes vējš.-
Es brāļus barošu ar savu zemi.
Līdz ar ilgām pēc mīlas un sapratnes, un skaistuma Jāzepā sapņotājā un dzejniekā izveidojusies prasība pēc jauna tipa civilizācijas, kas nepazīst asinis un varmācību. Galveno vietu savā nākotnes zemē Jāzeps paredz brāļiem un cenšas slāpēt viņos īgnumu un naidu pret sevi:
Uz dzīvām dvēselēm mīla prasa iet,
Uz jums, kas esot man tie tuvākie.
Taču brāļi nekā negrib zināt par Jāzepa sapņiem. Tie pārveidotu viņu dzīvi un pazemotu pašus. Viņi ir greizsirdīgi uz Jāzepu tēva mīlestības dēļ, un Jēkabs viņu dusmas vēl pavairo, Jāzepu aizstāvēdams un svētīdams. Asinskārā Levija un Simona iespaidoti, Jēkaba dēli nospriež viņu nogalināt. Izšķirties par to vēl pasteidzina Jāzepa sapnis:
Jūs visi stāvējāt še manā priekšā-
Ikkatram zvaigzne pierē- tēvam saule-
Un mīļai mātei mēness- un jūs visi-
Jūs visi klanījāties man – trīs reizes.
Slepkavībai nolemto rītu Jāzeps sagaida pie bedres Zihemā. Tā gaida viņu gluži tāpat kā Jāni Dagdu „Čūsku vārdos” šķirts ar odzi dzēlēju. Taču smago nojautu brīdī Jāzepam dots mūža augstākais laimes mirklis. Pie viņa atnāk Dina. Viņa nes Jāzepam tēva dāvātos goda svārkus un svētību, un nāk liecināt Izraēļu sievu vārdā- „Tu būsi mīlams savas saimes starpā”. Jāzeps pirmajā brīdī Dinu pat nesaprot- viņa domas un jūtas vēl ir aizņemtas ar brāļu naidu, kas audzin aug. Bet Dina zina pavisam citu, jaunu saimi, par kuru viņš pats iestājies strīdos ar brāļiem un tēvu:
Reiz visi kūļus sies, reiz kviesis veiks,
Un tu caur kviesi, un caur tevi maigums,
Un sievu maigumā būs tava saime,-
Un zvaigznes nāks, un maigumam tās lieksies,
Šī tava saime ir, šī tevi sveic.
Jāzepa un Dinas tikšanās skats lugā izveidojas par vienu no cildenākajiem latviešu mākslā. Mīlestības un nāves dziesma te savienojas vienā plūsmā, tajā pašā laikā atklājot abu raksturu atšķirības, savdabīgos centienus, izjūtu dažādību. Dina zina, ka Jāzepam jāmirst, ka viņš ir nāvei svētīts. Viņa ne tikai grib sagatavot Jāzepu briesmām, apliecinot viņa idejas tālāk dzīvošanu „Tavā saimē”. Lai atvieglotu Jāzepam tās šausmas, kas nāks, viņa grib ziedot savu „Es”, dot savu mīlestību:
Man kauns- tu nezini, kas dod man spēku-
Tev lūpas patei sniegt- Kad šorīt meitas
Tev traucās sūtīt savu svētību,
Tās satrūkās: „Kas spēs to nest?”- Tad es-
-Es esmu jaunākā no visām zvaigznēm,
Es reiz tik uzliesmošu pazūdot,-
Es vien tev spēju nest to svētību,
Kas uzliesmo tik tam, kas nāvē zūd.
Jāzepa prāts ir tik ļoti nodarbināts ar brāļu naidu, ar draudiem savam nākotnes sapnim, ka pat neaptver savu nolemtību un neizprot Dinas mīlestību:
Kas visu Izraēļa meitu mīl?
Kā jauni ērgļi klinšu ligzdā brēc,
Man perinājās domas gaisos laisties-!
Un tad piepeši: „Ak, kurlas ausis! Acis manas aklas! Tu mīļā, mīļākā!” Jāzeps izjūt Dinas mīlestības spēku un pats atplaukst jūtās kā zieds. Pie drausmās bedres rīta mirdzumā jauniešu dvēseles tiecas vienai otrai pretī- starodamas, vienā elpā izjuzdamas mīlas skaistumu un piepildījumu. Bet līdzi mīlas piepildījumam un jūtu apgarojumam veras pasaules skaistuma, smalkuma un prieka izjūta:
Kad skūpstu tavas viegli vērtās lūpas,
Man saldas skurbas sapnis acis slēdz:
No gaisa, smaržojot puslāsītēm,
Spildz vasarlietus puteklīšu sudrabs,
Un kā pa nakti rītam pāri smaržo
Visvisas lapas, zālītes un ziedi.
Taču šai mīlestības lemts traģiski īss laiks- „No tā, kad cītuls uzmostas, līdz tam, kad zīle dziedāt sāk”. Skan brāļu taures, vēstīdamas par ganu tuvošanos. Dina un Jāzeps iet pretī savam liktenim. Atvadoties uz mūžu, Dina dod Jāzepam savu ticību:
Tu mirdams nemirsi,- nāks saules sūtņi,
Tie tev zem kājām spārnu segas klās...
Pati viņa dodas uz stāvajām klintīm, lai tur mirtu, jo nevienam nebūs skart to, kas reiz piederējis Jāzepam. Dinas pēdējais monologs ir Zemes un Saules, Nāves un Dzīvības vienības dziesma:
Tur saule paņems mani atpakaļ-
Nāks zila lietus velga, palsa vētra-
Tās manu miesu pīšļus izārdīs
Un gaisos aiznesīs, un pārstās dalīs:
Kas ūdens- ūdenim, kas zeme- zemei;
Kas kauli- smiltīm segs un zaļām zālēm:
Kas dvaša, pacelsies pie tevis saulē!
Pēc jūtām bagātās mīlas ainas, kuru caurstrāvojis rīta un pavasara svaigums, brāļu- Levija, Simona, Gada, Dana, Naftaļa- nežēlība izceļas ar sevišķu asumu. Pār cilvēcību triumfē vara, pār radošo garu- truls pūļa naids, kas apkaro ikvienu dvēseles kustību:
Nē, nedzīvot ne cerībām, ne tev!
Lai reizi redz, kas tavi sapņi ir!
Lai mūžam necer vairs neviens uz sapņiem!
Jāzeps tiek nogrūsts Zihemas bedrē. Jāzepa likteņskatījums saplūst drausmā apokaliptiskā ainā ar cilvēces bezgalīgā posta apjausmu:
Daudz tukšu bedru būs pa visu zemi,
Daudz dvašu aizžņaudzēju akmens spaļu,
Un iekšā metīs tūkstots dzīves miesas,
Un spailes cieti vērs, un miesas slāps...
Bet Dinas mīla dod spēku arī bedrē. Dinas vēlējums, kas Jāzepu pavadīs visā lugas gaitā, jau šajos sāpju mirkļos gūst jaunas variācijas un apvienojas ar Jāzepa spītu:
Bet nenoslāps tik gars un mirdams nemirs,
Nāks saules sūtņi, spārnus klās zem kājām,
Un spēcīgs celšos es uz sauli augšā.
Liktenis izved Jāzepu no nāves bedres. Piepildās tēva svētība:- Ēģiptē viņš kļūst par zemes maizes tēvu. Bada gados pabarotās tautas dzied viņam slavas un pateicības dziesmas. Viņam līdzās stāv gudrā, maigā Asnate un tās labestīgais tēvs- virspriesteris Potifers. Visi viņi mīl, taču atkal un atkal izlaužas sāpes- „Nē, nē, ir mīla, ko es neguvu”. Viņš ir veicis lielu darbu Ēģiptes labā, taču ne to darbu, kam gatavojies jaunībā. Kad pie Jāzepa ierodas no Kanaānas brāļi, senais pāridarījums atgādina sevi visā posta lielumā:
Visu tie man ņēma:
Man dzīve noskrēja no sava ceļa,
Kur Ļaunie gājuši, tur zeme sūrst.
Ir labā sēkla rūgst un vēršas greizi.
Man ņēma tēvu, tautu, dzimtu, mīlu,
Man ņēma ticību- vai to var piedot?
Vai tie nav jāizdeld, kas labu deldē?
Kad viņu nebūs, cilvēcei būs droši.
Gan Asnate, gan Potifers cenšas pārliecināt Jāzepu- nevajag atriebt. Virspriesteris atgādina Jāzepam senseno kultūras mācību, kas augstsirdīgi paceļas pāri zemes kaislībām un ļaunumam:
Ļauj sevim pāri darīt, jo tu liels!
Un sevi neaizstāvi, jo t stiprs!
Un citu nesamin, jo tu spēj!
Bet pacel citu, un tu celsies pats.
Jāzepam sāp vēl visas brūces. Viņš nevar samierināties ar Potifera atziņām, ka nesaņems gandarījumu un taisnību, jo Potifers māca, ka izlīdzinājums sāpēm ir vienīgi tas, ka viss pāriet un „Nav vēlāk atmaksas, jo laiks ir cits”, „Un labie darbi atmaksājas visi, tik vien ne tev, bet- citiem!”
Jāzeps grib pierādīt ēģiptiešiem, ka viņa brāļi nav mainījušies. Konfrontēdams tos savā starpā, apvainodams zādzībā un izspiezdams atzīšanos par brāļu slepkavību, Jāzeps pierāda Asnatei un Potiferam savas apsūdzības pamatojumu. Brāļu tirdīšanas laikā viņš uzzina priekš sevis visdrausmīgāko vēsti. Dina nav uzkāpusi klintī- brāļi to noķēruši, sadalījuši un tad nogalinājuši. Atkal Jāzeps mokās smagā iekšējā cīņā, lai atrastu atbildi jautājumam: „Kas ir piedot?”
Vai ļauna teikt par labu? Ļaunam tapt?
Nē, ļaunu ņemt un vērst par labu, tas ir piedot,
Jo citād’ zvēri aprīs cilvēkus
Un cilvēcība noliegs pati sevi.
Bet, lai piedotu, Jāzepam ir nepieciešama brāļu pilnīga atzīšanās un nožēla. Ir jābūt tiesai. Te nu brāļi sāk protestēt- pat vienmēr taisnīgais Jūda, kas nav tieši piedalījies slepkavības izstrādāšanā. Viņa arguments- jūdus var tiesāt tikai jūds. Un pat ne kurš katrs jūds, bet vienīgi mirušais, kura vairs nav. Kurš ir miris divreiz, jo dzimtā ir izdzēsta pat atmiņa par viņu. Te nu notiek pēdējais lūzums Jāzepā, lugas kulminācija.
Jāzepa atzīšanās ,ka viņš ir nokautais brālis, satriec jūdu pēdējo pretestību. Bet Jāzeps tomēr nav uzvarējis, jo šajā cīņā viņš pazaudējis pats sevi. Jaunākais Jāzepa brālis Benjamiņš, kas bijis viņa vienīgais draugs jaunībā, pārmet:
...Tur tas niknais vīrs-
Nu Jāzeps!- Jāzeps bija maigs un mīļš.
Nākdams kā nežēlīgs soģis, Jāzeps ir pazaudējis pat Benjamiņa dvēseli. Vienmēr līdzi nesdams kreklu, kurā sadūrušies Levija mestie ērkšķi, viņš nav pamanījis, ka Benjamiņš tajā ievēris cīruļspalviņu „par mīlas zīmi”. Cīnīdamies par cilvēcību, Jāzeps aizmirsis cilvēcību sevī. Nu viņam pašam jāiet pārvērsties, skaidroties, attīrīties. To nevar, sēdot ēģiptiešu goda krēslā vai dibinot jaunu cilti Izraēlī, dzīvojot ikdienas darbā un pienākumos. Pēdējais lūzums Jāzepā prasa daudz lielāku pārtapšanu: „Es zemāk zemojos, kā cilvēks drīkst, man augstāk jāceļas, kā cilvēks spēj.” Jāzeps aiziet meklēt trešo dzimteni:
Kur nebūs sienas vairs starp- es un cits,
Starp- taisnis, netaisnis, starp- būt un nebūt.
Tā aiziet tuksnesī meklēt atbildi uz dzīves lielajiem jautājumiem dižie domātāji- Kristus, Buda, tā aiziet projām no dzimtenes Konfūcijs. Tā smagos sarūgtinājuma un sāpju brīžos ilgojas aiziet Rainis pats, tiekdamies pēc garīgas skaidrības un miera, kas reiz vienos cilvēkus, tautas un cilvēci pēc smagām, asiņainām cīņām, atriebes un naida gadsimtiem. Lugas noslēgumā atkal atskan skaidrās, varonīgās Dinas vēlējums jaunā variantā:
Es mirdams nemiršu- nāks saules sūtņi-
Tie man zem kājām spārnu segas klās,
Tie spožā saules zemē mani nesīs.
Es iešu jaunā cīņā cīnīties:
Es savu spozmu vienošu ar sauli,
Es nākšu saskaņā ar visumu.
