Raudupiete – Blaumaņa stāsts par ciešanām un piedošanu
«Cilvēks!» Gaiļu māte klusām iesaucas un uzsit Kārļam viegli uz pleca. «Ej nu drīzi nomazgāties! Vai tu nemaz nenojēdz, kādēļ Raudupiete šurp atbraukuse? Viņa tevi grib precēt!»
Kārlis smīn puskaunīgi, puszobgalīgi, pakāsējas un saka: «Labdien!»
«Nu ko tu uz to saki?» preceniece jautā un smīn jauki.
«Nevarēsi?» viņa it kā sabijusēs atkārto. «Kādēļ tu nevari, Kārli?»
«Ej nu, ej, nerunā nu tā,» viņa saka, «nepretojies nu tik daudz.»
«Kas tur nu ko pretoties!» Kārlis atteic un aizvirzās pēkšņi tāļāk. «Nenāc nu tik tuvu un nenomelno savu drēbju pie manis.»
«Kas tā par lietu?» Raudupiete ātri iejautājas. «Vai tev jau varbūt cita brūte?»
«Vai tu man arī atnesi kukuli?» bērns prasa.
«Kas ir?» māte dusmīgi jautā. Nu viņai tas bērns i sapnī vairs neļaus satikties ar Kārli. «Ko tu gribi?»
Māte pret savu bērnu kļuvuse l a i p n ā k a.
«Bet ta tad tevi esmu meklējuse,» viņa saka, puišam sniegdama roku. «laikam nupat vēl kā atnāci?»
«Nu tev vairs nav brīv liegties,» viņa pēc brīža atkal glaimi uzsāk, «nu tu vairs nekā nevari uzrādīt, kas mūsu saprecēšanos kavētu, nu tev jānāk un jānāk uz Raudupēm!»
«Matīsiņš tas nebija,» Raudupiete it kā bez sajēgas lēnām un pakusu atkārto. «Matīsiņš tas nebija kas tad tas īstais kavēklis bija... ir?»
«Mēs esam noskumuši?» skaistā brūte jautā un apliek roku ap viņa kaklu. «Vai neuzjautrināsimies ar kādu danci?»
- Microsoft Word 21 KB
- Latviešu
- 16 lapas (4714 vārdi)
- Skola
-
