Reālisma rašanās priekšnoteikumi
Kā viens no slavenākajiem mākslinieka daiļrades agrīnā perioda darbiem minams "Lautas spēlētājs" (ap 1596), kurā Karavadžo izceļ ikdienas dzīves vienkāršību un dabiskumu. Ar vienkāršu, skaidru zīmējumu un prasmīgu krāstoņu izvēli mākslinieks piešķīris lielu nozīmību pat visvienkāršākajiem priekšmetiem un parādībām.
Karavadžo daudz gleznoja arī reliģiska rakstura darbus, kas savā laikā izraisīja pat lielu sabiedrības sašutumu, jo reliģiskos tēlus gleznojot, mākslinieks nevairījās tiem piešķirt vienkāršo ļaužu izskatu. Piemēram, gleznā "Neticīgais Toms" (ap 1602 03), kur attēloti Jēzus aplūkotāji, trīs apustuļi, no kuriem viens iebāzis pirkstu brūcē uz Dieva Dēla sāna, visi personāži attēloti kā vienkārši vīri, grumbu izvagotām sejām. Tā laika sabiedrības dievbijīgie locekļi pat sauca to par svētumu zaimošanu, jo apustuļus līdz tam bija pierasts redzēt kā cildenus tēlus skaistos tērpos. Tāpat arī gleznā "Apustulis Matejs un eņģelis" (1597 1598) apustulis tēlots kā vienkāršs, vecs vīrs, kas lasa grāmatu. Tipiski Karavadžo glezniecībai, īpaši izcelta vīra raupjā, vējā appūstā seja un lielās, kailās sakrustotās kājas. Par personāža saistību ar reliģisko sižetiku liecina vienīgi viņam blakus stāvošais eņģelis. Arī šo gleznu mākslinieka laikabiedri nepieņēma, jo darbā attēlotais vīrs nemaz neizskatījās pēc ierastā tradicionālā svētā tēla.
Par vienu no izcilākajiem Karavadžo reliģiska sižeta darbiem tiek uzskatīts "Apustuļa Mateja aicinājums" (1599 1600). Šajā darbā mākslinieks radījis meistarīgu kompozicionālo kārtojumu un izsmalcinātu krāstoņu risinājumu. Gleznā attēlotais notikums noris kādā tumšā pagrabtelpā, kurā apgaismojums gaismas kūļa veidā iekļūst tikai pa atvērtajām durvīm, tā ļaujot saskatīt pustumsā sēdošo cilvēku apveidus sejas pantus un rokas. Tie ir ļaudis, kas sapulcējušies, lai norēķinātos ar nodokļu savācēju Mateju (pēc leģendas apustulis Matejs bija nodokļu savācējs). Mākslinieks teicami uztvēris un atainojis cilvēku emocionālo noskaņu, parādīdams to nedaudzās skopā apgaismojuma apspīdētajās sejās un roku kustībās.
Karavadžo daudz gleznojis arī klusās dabas kompozīcijas, padarīdams kluso dabu par patstāvīgu glezniecības žanru (pirms Karavadžo klusās dabas gleznojumi vairāk tika traktēti kā interjera sastāvdaļa). Kā īpaši izteiksmīgs klusās dabas tēlojums minama mākslinieka radītā glezna ar nosaukumu "Augļu grozs" (1596), kurā ar perfektu materialitātes izjūtu un maigumu attēloti monumentalizētās formās tverti dažādi augļi.
Karavadžo tieksme attēlot gaismas un tumsas kontrastus noveda pie krāsu gammas izpaušanos uz brūniem toņiem. Tas arī noteica kolorītu raksturīgākajās mākslinieka gleznās, kā arī daudzu viņa sekotāju, piemēram, Rembranta darbos.
Rembranta māksla stāv pāri 17.gs., lai gan tas bija izcils laiks holandiešu nacionālajā glezniecībā. Rembrantu sāka ievērot tikai 19.gs. 2. pusē, kad modernajā glezniecībā bija liela nozīme kolorītam un Rembrantu sāka uzskatīt par vienu no lielākajiem krāsu meistariem pasaulē. Viņa akadēmiski noskaņotie laikabiedri nekādi nevarēja pieņemt Rembranta ubagus, kropļus, žurku indes pārdevējus, diedelniekus un vazaņķus, bet tas bija ļoti spilgs Trīsdesmitgadu kara kopainas raksturojums. Rembrants savas dzīves laikā uzglezonis apmēram 43 pašportretus. Mantojumā atstājis apmēram 600 gleznu, 300 skiču un ap 1 400 zīmējumu. Rembrants bija spējīgs iedegt dievišķo dzirksti jebkura visparastākā laikabiedra portretā. Viens no sava mūža nozīmīgākajiem darbiem "Naktssardze". Vēl populāri tādi darbi kā “Saskija kā Flora”, “Danaja”, “Ebreja līgava” u.c.
