Recenzija filmai "Mērnieku laiki"

Kauns slikti izteikties par slavenā režisora darbu, neesmu kino speciāliste, tomēr mans viedoklis ir, ka filma ir garlaicīga un nesaprotama. Ja es būtu izlasījusi pašu grāmatu, man būtu daudz interesantāk sekot līdzi varoņu izaugsmei, tomēr sižeta nezinātājam daudzas lietas paliek neskaidras. Daži kadri viens pēc otra pazibēja gar manām acīm, pārsvītroti ar caurspīdīgu krustu. Iespējams, ka tas paātrina sižeta gaitu vai atgādina kādas sīkas nianses – citu attaisnojumu šādai montāžai neprotu atrast. Darbs neizceļas ar specefektu bagātību (nav jau nekāds trilleris vai fantastikas filma), arī ar gaismām nav variēts – visas ainas bija pelēkos toņos, radot nospiestības un senatnes sajūtu. Tiek attēloti plaši lauki, aizaudzis ezers (kā jau dabā), vecas koka mājas, braukšana zirgu vadītās kamanās, ar tērpu palīdzību ir parādīts, kā atšķiras bagātie vācieši (melns uzvalks mērniekam un gara, kupla kleita viņa sievai) no parastajiem ļautiņiem (balts linu krekls, veste, tautastērpi). Par rekvizītiem sūdzēties nevar. Arī Imanta Kalniņa mūzika bija tīri piemērota attiecīgajām situācijām – brīžiem mierīga, brīžiem rotaļīga, bet citu brīdi to aizstāja lauku klusums vai putnu dziesmas.

Darbs ļoti labi atklāj katra tēla raksturu (aktieru tēlojums ir ļoti pārliecinošs), tas precīzi seko notikumu gaitai pašā romānā (izņemot ugunskuru, kuru es tā arī nesagaidīju). Nejaukā Oļiņiete (Indra Burkovska) krīt grēkā, nosodot savu audžumeitu (patiesībā īsto meitu) par nabadzīgāka vīra iemīlēšanu, tādēļ meita Liene (Elita Dobulāne) ar visu sparu viņai pretojas, metoties pie Kaspara (Uldis Valters).