Recenzija par Frīdriha Nīčes darbu „Par morāles ciltsrakstiem”

Frīdrihs Nīče (1844 – 1900) pārstāv postklasisko filozofijas virzienu un viņš izstrādājis dzīves filozofiju, kas par galveno atzīst nevis prātu, bet gan prātam nepakļauto, plūstošo, visaptverošo dzīvi. Darbā „Par morāles ciltsrakstiem” autors uzsver, ka „nepieciešama morālo vērtību kritika” un ka „reizi par visām reizēm ir jāpakļauj šaubām pašu šo vērtību vērtība”. Viņš mēģina saprast kādos apstākļos cilvēks izgudroja šos vērtības spriedumus un kāda ir pašu šo spriedumu vērtība, vai tie līdz šim ir kavējuši vai veicinājuši cilvēces uzplaukumu; vai tie ir dzīves posta, noplicināšanās un izvirzīšanas zīmes vai arī otrādi: tajos izpaužas dzīves pilnesība, tās spēks un griba, tās drosme, pašpaļāvība un nākamība. Darbs sastāv no 3 apcerējumiem.

Pirmais apcerējums veltīts tēmai <> un <<ļaunais>>, <> un <>. No sākuma autors secina, ka līdz šim bez šaubām un mazākās svārstīšanās „labais” ticis atzīts par daudz augstvērtīgāku nekā „ļaunais”, tieši no veicinājuma, derīguma, auglīguma viedokļa attiecībā pret cilvēku vispār. Nīče izvirza domu – ko tad, ja patiesībā būtu pretējais, ka „labajā” slēptos iespējamais regress?

Jēdziena „labais” saknes meklējamas pagātnē, kur viss „diženais” un „cildais”, proti, karaļi un priesteri, skaitījās labs, savukārt viss „vulgārais” , „plebejiskais” un „zemais” tika klasificēts kā slikts. Tieši priesteri bija tie, kuri tik ļoti padziļināja un saasināja šos vērtību pretmetus un radīja dziļas aizas starp cilvēku un cilvēku. Tieši diženais bija tas, kurš no sevis paša saskatīja pamatjēdzienu „labs” un no tā radīja sev priekšstatu par „slikto”. Priesteri, atturoties no dzimumdzīves ar smulīgām zemāku ļaužu sievām, mazgājoties, ēdot tikai noteikta veida barību, jūtot riebumu pret asinīm, tika uzskatīti par šķīstiem, tātad labiem cilvēkiem. Tomēr priesteru vidē viss kļuva bīstamāks – augstprātība, atriebība, asprātība, izlaidība, mīlestība, varaskāre, tiklums, slimība, dvēsele kļuva ļauna.

Nīče apraksta tipisku dievbijīgu cilvēku, kas izveidojis savu vērtību sistēmu, balstoties uz pārliecību, ka dievs to tā vēlas. Bezspēcība, kas neatmaksā, tiek izmelota par „labo”; bailīgs zemiskums par „pazemību”; padevība tiem, kurus ienīst, par „paklausību”; pacietību par „tikumu”; nevarēšanu sevi atriebt par „negribēšanu sevi atriebt” vai par „piedošanu”; tiek vēl runāts par „mīlestību uz saviem ienaidniekiem. Viņi nealkst atmaksu, bet gan „taisnības triumfu”; viņi neienīst ienaidnieku, bet gan „netaisnību” un „bezdievību”; viņi cer un tic nevis saldai atriebībai, bet gan taisnīgā Dieva uzvarai pār bezdievjiem; tas, ko viņiem vēl atliek mīlēt virs zemes, nav viņu brāļi, ar kuriem tos vieno kopīgais naids, bet viņu „brāļi, kurus vieno mīlestība”, kā viņi paši izsakās, visi labie un taisnie virs zemes. Priesteri uzskata, ka viņu grūtdienība esot Dieva izredzētība un atzinība, jo pērti tiekot jau tieši tie mīļākie suņi. Grūtdienība esot kaut kas tāds, ko kādreiz Dievs atlīdzinās un atmaksās ar milzu procentiem, bet ne zeltā, bet gan laimē, ko viņi dēvē par „svētlaimi”. „Mēs, labie, mēs esam tie taisnie”, tā viņi saka par sevi.