Recenzija Skroderdienas Silmačos

Izrādes tā saucamais „ārējais izskats” ir veidots pēc scenogrāfa Aigara Ozoliņa idejas, kostīmi – Jurate Silakaktiņa. Uzskatu, ka dekorācijas ir etniskas, kā arī mūsdienīgas. Jau vien tas, ka skatuves priekškars bija veidots no neizmērojami liela auduma uz kura bija attēlots divu cilvēku džinsos ieģērbtais dibens, bet tā firmas zīmes vietā bija rakstīts – „Skroderdienas „Silmačos” ”, manuprāt, tas liecināja par to, ka izrāde būs mūsdienīgā skatījumā. Arī tas, ka visi tērpi tika šūti no mūsdienās tik populāra un ikdienišķa auduma, ko dēvē arī par šodienas „tautastērpu” – džinsiem. Kas piedod lugai tādu kā humora devu. Arī vecās krāsns vietā ir pamanās mūsdienīgs grils, ņiprais Kārlēns, kas vairs nespriņģo pa skatuvi vecās ūziņās, bet gan noplīsušos džinsos, un daudz kas cits, kas ir modernizēts, uzlabots un pielāgots šodienas sabiedrības uzskatiem. Taču, manuprāt, izrādi padara daudz spožāku tas, ka tajā tika „ietīta” latviešu ideoloģija un dzīves pamatprincips – etniskie raksti aktieru tērpos, kā arī latviešu sulīgā valoda ar R.

uzskatu, ka aktieru saspēle bija nenovērtējama, jo tikai profesionāli un pieredzējuši mākslinieki spēj atdzīvināt un padarīt reālu tik grandiozu un senu lugu.