Reformācija: cēloņi, norise un sekas Eiropā

Reformācija droši vien nebūtu varējusi sākties arī bez lielās krīzes vidusslaiku baznīcā Aviņjonas "trimdas" laikā, lielās shizmas un renesanses laika pāvestiem. Daudziem Eiropas iedzīvotājiem viduslaiku baznīca vairs nespēja dot reliģisku mierinājumu.

Baznīcas tradicionālā mācība un spirituālā prakse izraisīja krīzi intelektuālajos garīdziniekos un lajos. Pāvestu sekulārās pretenzijas un teologu sausā sholastika mudināja lajus un garīdziniekus meklēt siltāku, tuvāku, personiskāku un ideālistiskāku pietāti pret Dievu. Pāvestu acīs šādi meklējumi bija ķecerīgi. Vēlajos viduslaikos sastopam vienus no otra neatkarīgus laju un garīdzinieku mēģinājumus reformēt reliģisko dzīvi, kā arī eksperimentēt ar jaunām reliģiskām formām.

Daudzi un dažādi faktori veicināja laju kritisko nostāju pret baznīcu. Pilsētās laji zināja daudz vairāk par pasauli nekā tie, kas kontrolēja viņu dzīvi. Laji bija daudz ceļojuši gan kā karavīri, gan kā svētceļnieki, pētnieki un tirgotāji. Jaunā pasta sistēma un jaunās iespiedmašīnas informēja tos par notikumiem visā pasaulē. Grāmatas un bibliotēkas mudināja cilvēkus lasīt, radīdamas viņos intelektuālu zinātkāri. Tāpēc laji bija spējīgi pārņemt iniciatīvu savās rokās, lai veidotu sabiedrības kultūras dzīvi.

Sākot ar albiģiešiem, valdiešiem, begīniem un beghardiem 13. gs. līdz lolardiem un husītiem 15. gs., laju reliģiskajām kustībām bija kopējs mērķis: reliģiska vienkāršība, atdarinot Jēzus Kristus vārdus un darbus. Viņi visi vēlējās reliģiju, kurā valdītu īsta pašuzupurēšanās, kādu radīja Jēzus Kristus un pirmo mācekļu piemērs. Laji vēlējās, lai katram baznīcas loceklim būtu tās galvei vienlīdzīgas balsstiesības. Viņi vēlējās arī garīgāku baznīcu, kas uzskatāmi dzīvotu pēc Jaunās Derības parauga.

Reformācijas priekšvakarā Romas internacionālais baznīcas iestāžu tīkls, kas bija vienojis Eiropu viduslaikos, sāka izirt. Šo procesu paātrināja atsevišķu reģionu nacionālisms un vietējās sekulārās administrācijas kompetence. Bieži varēja dzirdēt teicienu: „Māte Baznīca, mēs paši to varam padarīt labāk!” Sena tradīcija atļāva pāvestiem pārdot augstākos baznīcas amatus vairāksolīšanā, turklāt atbrīvojot tos no dzīvošanas attiecīgajā vietējā rezidencē (viņi visi daudz labprātāk dzīvoja Romā, tuvāk pāvestam un galvenajai pilsētai). Nav jābrīnās, ka vietējā reliģiskā dzīve pamira. Algotie vietnieki nebija īpaši ieinteresēti dedzīgā savu reliģisko pienākumu izpildīšanā, jo vietējā reliģiskā centra ienākumi nonāca amata turētā kasē, kas atradās Romā. Vēlajos viduslaikos reti kāda pilsēta nesūdzējās par savu bīskapu, abatu un prelātu slikto vadību, naudas politiku un konkubinātu.