Reformācijas un garīgās rakstniecības veidošanās

Reformācija, reformācijas kustība ir cieši saistīta ar kristīgo humānismu. Tādēļ, par reformāciju tiek teikti sekojošie vārdi. Ja kāds domā, ka pagāniskā elkdievība latviešu tautā ir galīgi izdeldēta un nav vairs sastopama, tad jāsaka, ka stāvoklis ir gluži pretējs. Vēl šodien viņi piesauc savus dievus un dievietes, viņi piesauc mežā dievus, lauku māti, dārza māti vai dievieti, ceļa dievieti un izlūdzas aizgādību un laimīgu ceļu. Tas pats sakāms par viņu dziesmām, kas veltītas dieviem un dievietēm.

Ar ārēju piespiešanu un varas līdzekļiem – sišanu, ieslodzīšanu, pēršanu, ieslēgšanu bluķī un citiem līdzīgiem paņēmieniem ļaudis no maldiem un bezkaunīgās elkdievības nav atraujami, nedz arī kas cits ar viņiem panākams. Ja ar viņiem tā rīkojas, jo viņi kļūst jo stūrgalvīgāki un, kā rāda pieredze, slepus dara to, ko nevar darīt atklāti. Ja viņiem nepierādīs, ka viņu elkdievība ir nepareiza, viņi paliks pie saviem uzskatiem.

Ja mācītāji pieturēšanos pie šādas elkdievības soda, tad nevajag ļaudis apkaunot, zākāt, zaimot un par blēžiem, zagļiem, bendeskalpiem, maukām, nejaucēniem, raganām, burvēm utt. lamāt; tas nepieklājas mācītājiem vai Dieva kalpiem un neko arī nelīdz, tādēļ, ka ļaudis no tā kļūst vēl cietāki un spītīgāki; jo smādēšana un zākāšana tos sanikno, un viņi ar naidu vēršas ne tikai pret tiem, kas viņus uz patiesību mudina, bet arī pret šo pašu patiesību.

Kurzemes un Zemgales hercogistē nevāciešus nepieciešams ik gadus vizitēt, lai noskaidrotu, ko viņi baznīcā mācījušies un vai katehismu jeb kristīgās ticības priekšrakstus sapratuši un iegaumējuši. Jānoskaidro, kā viņi dzīvo un uzvedas un vai joprojām nepieturas pie pagāniskās elkdievības un māņticības maldiem. Mācītājiem jācenšas ar cilvēkiem, īpaši – gados veciem, apieties kristīgi un tēvišķīgi, tos nesist, nedauzīt, nelamāt, neapnicināt un nezaimot, jo nabaga ļaudis jau bez visa tā ir bailīgi un pie mazākā iemesla dod kājām ziņu, kaut kur nolien un noslēpjas. Ar sišanu, uztiepšanu, pēršanu, zaimošanu un zākāšanu uz pareiza ceļa viņus nedabūt. Tas viņus noved tikai pie baidīšanās, stūrgalvības un nepaklausības. Viņus pārņem riebums pret baznīcu, mācītājiem un dievlūgšanām, un viņi meklē iemeslu aizbēgt un no tā visa izvairīties. Īpaši tas jāņem vērā tāpēc, ka mācītāji ir ārzemnieki, kas ieradušies no Vācijas un citām vietām, un, kā pieredze rāda, starp viņiem daži ir tādi, kas, redzēdami, ka latvieši ir apspiesta tauta, kas pakļauta vāciešiem, un ir viņu vergi, meklēt meklē izdevību, lai izgāztu uz viņiem savu īgnumu, un tos tādā mērā ar sitieniem, nopēlumiem un lamāšanu cienā, ka žēl skatīties.

Jāraugās, lai šādas pārbaudes notiktu Dievam par godu, būtu derīgas nabaga ļaudīm un veicinātu viņu dievbijību, nevis notiktu dzīvošanas nolūkā. Staigājot no mājas uz māju nedrīkst ļaudīm uzmākties, un lūgt sev ko dot, lai tādejāda veidā nenostādīt sliktā gaismā mācītāja amatu, kas jau tā sagādāja pietiekoši nepatikšanu. Vientiesīgi ļaudis uzskata, kašāta staigāšana no mājas uz māju ir nepieciešama dāvanu un nodevu dabūšanai. Jau tā nicinātais mācītāja amats tādējādi izsauc vēl lielāku nicināšanu pret sevi.