Reitera sindroms un nediferencētā sponilartropātija

Priekšstats par Reitera sindromu laika gaitā ir mainījies. Pirmo reizi šo sindromu 1916.gadā aprakstījis Hanss Reiters (H.Reiter) kā klīnisku triādi, kurā ietilpst artrīts, negonokoku uretrīts un konjunktivīts. 1981. gadā Amerikas Reimatologu asociācija (ARA – American Rheumatism Association) šo jēdzienu paplašināja, definējot, ka par Reitera sindromu uzskatāms perifērs artrīts, kas noris ilgāk par mēnesi un saistās ar uretrītu vai cervicītu, vai caureju. Šie ARA (1981) kritēriji tagad attiecas uz reaktīvo artrītu (terminu “reaktīvs artrīts” 1969. gadā ieviesa P.Ahvonen ar līdzautoriem). Reaktīvais artrīts atšķiras no infekciozā artrīta ar to, ka locītavu šķidrumā vai sinovijā neatrod infekciju ierosinātājus patogēnus.

Mūsdienu skatījumā Reitera sindroma diagnozi ieteicams noteikt vienīgi tajos gadījumos, kad novērojamas visas trīs Reitera aprakstītās slimības klīniskās izpausmes – artrīts, uretrīts un konjunktivīts. Ja izmanto šādus stingrus kritērijus, tad Reitera sindroms ir reti sastopama slimība. Tomēr gadu desmitiem šis termins plaši lietots, diagnosticējot gadījumus, kurus tagad apzīmē kā reaktīvu artrītu vai nediferencētu spondilartropātiju. Šī iemesla dēļ daudzās klīniskās un zinātniskās publikācijās iztirzātas jauktas pacientu grupas. No minētām trim slimībām visbiežāk sastopama nediferencētā spondilartropātija, kuras izplatība ir gandrīz tāda pati kā ankilozējošā spondilīta izplatība.

Šīs slimības pieder pie spondilartropātiju grupas (literatūrā spondilartropātiju apzīmēšanai lieto arī terminu “spondilartrīts”), kurā ietilpst nediferencētā spondilartropātija, ankilozējošais spondilīts, reaktīvais artrīts, Reitera sindroms, psoriātiskais artrīts un ar zarnu iekaisuma slimību saistītais artrīts. Spondilartrīta noteikšanai izmanto divas kritēriju sistēmas – Amor kritērijus un Eiropas Spondilartropātiju izpētes grupas (ESSG – European Spondyloarthropathy Study Group) kritērijus. Tie gan ir klasifikācijas kritēriji, tomēr tos var izmantot arī kā diagnostiskos kritērijus (sk.tālāk).

Visjaunākie epidemioloģiskie dati iegūti Berlīnē, izmeklējot asins donorus. Šie rezultāti, acīm redzot, raksturīgi baltai rasei piederīgiem Rietumeiropas iedzīvotājiem. Apsekotajā populācijā spondilartropātiju biežums bija 1,9%, no tiem 0,67% – nediferencētā spondilartropātija un 0,86% – ankilozējošais spondilīts. Hronisks reaktīvs artrīts un Reitera sindroms sastopams daudz retāk. Somijā 1978. gadā reģistrēti 43,6 reaktīvā artrīta gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem. Desmit gadus vēlāk Norvēģijā no 1989. līdz 1990. gadam tā biežums bijis šāds: 4,6 Chlamydia inducēta artrīta gadījumi un 5 zarnu baktēriju inducēta artrīta gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Arī novērojumi Grieķijas armijā liecina, ka reaktīvā artrīta izplatība ir samazinājusies: 1980. 1983. gados reģistrēti 27 gadījumi gadā, bet no 1989. līdz 1992. gadam tikai 4. Šāds kritums var būt saistīts ar to, ka samazinājusies saslimstība ar uretrītu un infekciozas izcelsmes caureju.

No zarnu patogēniem reaktīvu artrītu izraisa Salmonella, Shigella, Yersinia un Campylobacter. Chlamydia trachomatis izraisītu artrītu sastop vismaz tikpat bieži kā artrītu, ko izraisa visi zarnu patogēni kopā. Vairums literatūrā aprakstīto reaktīvā artrīta gadījumu bijuši sporādiski. Reaktīva artrīta gadījumi mēdz parādīties arī pēc infekciju uzliesmojumiem. To biežums svārstās no 1 līdz 21%. Galvenais cēlonis tik lielām svārstībām ir populāciju atšķirības pēc ģenētiskās predispozīcijas.