Reklāma: veidi un mērķauditorija

2) kopumā iepazīties ar reklāmas veidiem un līdzekļiem, kā arī ar reklāmas līdzekļu klasifikāciju, pievēršot vairāk uzmanības nākamajās nodaļās sīkāk pētāmajiem reklāmas līdzekļiem – reklāmai žurnālos un televīzijā.

Darba gaitā izmantotas analītiskās salīdzināšanas, grafiskās un statistiskās metodes.

Pirmajā nodaļā tiek apskatītas dažādas reklāmas definīcijas, lai izprastu tās mērķus, uzdevumus, kā arī mazliet apskatīti dažādi reklāmas veidi – TV, prese, radio, kino, āra reklāmas nesēju, tiešā pasta u.c. jaunāko reklāmas līdzekļu priekšrocības un trūkumus.

Otrā nodaļa veltīta konkrēti reklāmai presē, uzsverot, kas ir preses auditorija, kā klasificē žurnālus, lai zinātu, kādā presē uzņēmumiem vajadzētu reklamēt savu preci vai pakalpjumu, kādas reklāmai žurnālos ir priekšrocības un trūkumi. Šajā nodaļā izmantotā literatūra ir pārsvarā no datu uzskaites un pētīšanas organizācijas Baltijas Datu Nams (Baltic Media Facts), kas mērķa grupu indeksu un preses izpēti veic jau kopš 1992.gada.

Trešajā nodaļā ir sīkāk aplūkota reklāmas izvietošana un iespējas televīzijā.

Ceturtajā nodaļa nobeiguma nodaļa, īss kopsavilkums par reklāmas izvietošanu presē un TV 2004.gada un 2005.gada 1.pusgada gaitā.

Darbā tika izmantoti dati par 2004. gadu un 2005.gada 1.pusgada laika periodu, kas autoram deva iespēju izpētīt reklāmas attīstību presē un televīzijā.

2) uzlabojoties infrastruktūrai (ūdensceļu, dzelzceļu tīkli), kļuva iespējama preču un reklāmu piegāde lauku rajoniem;

3) 1813.gadā ieviestā obligātā pamatizglītība palielināja lasīt un rakstītpratēju skaitu, līdz ar to avīžu un žurnālu lasītāju loku. Radio un televīzijas izgudrošana nozīmēja progresīvu reklāmas līdzekļu atklāšanu.

Reklāmas attīstība ir cieši saistīta un atkarīga no šādiem apstākļiem:

1) sociāli ekonomiskie apstākļi – ietekmē reklāmas tekstuālo saturu, preču īpašības, ko izcelt, piemēram, krīzes periodos tiek uzsvērtas preces ekonomiskās īpašības;

2) tehnoloģiskie apstākļi – palielina reklāmas iespējas un nosaka jaunu tās formu parādīšanos, piemēram, TV, krāsu TV, kabeļu TV, videomagnetofoni, datori, Internet;

3) tiesiskie apstākļi – veicina vai kavē atsevišķa veida preču popularizēšanu, piemēram, alkohola un tabakas izstrādājumu reklāmas ierobežojumi vai aizliegumi;

4) tirgus apstākļi, kuri izpaužas kā konkurences stāvoklis, pircēju rīcība, viņu dzīves veids utml.

Savukārt amerikāņu ekonomisti Č.Sendidžs, V.Fraiburgs un K.Rotkolcs savā reklāmas grāmatā, kas ASV no 1935.līdz 1983.gadam izdota vienpadsmit reizes, izmanto šādu traktējumu: “Reklāmu var uzskatīt par komunikācijas formu, kas mēģina preču vai pakalpojumu kvalitāti, kā arī idejas pārveidot patērētāju vajadzību un pieprasījumu valodā”.

Laika gaitā, mainoties gan preču ražošanas un pakalpojumu sniegšanas, kā arī tirdzniecības apstākļiem, reklāmas jēdzienam uzmanību pievērsuši daudzi teorētiķi un ekonomisti, papildinot un uzlabojot reklāmas definīciju gan no ekonomiskā, gan no sociālā aspekta.

Tā, piemēram, vācu ekonomists F.Redlihs reklāmu uzskata par realizācijas metodi, kas piemērota masu ražošanas apstākļiem. Kāds cits, arī vācu tautības ekonomists, R.Zeiferts par reklāmu uzskata visu, kas veicina pircēju atrašanu un pamudina viņus pieņemt lēmumu pirkt. Savukārt amerikāņu ekonomists I.Grehems reklāmu traktējis kā “bezpersonisku informāciju (paziņojumu) par pārdošanu faktiskajiem vai potenciālajiem pircējiem, ko sniedz personas vai organizācijas, kuras pārdod preci vai pakalpojumu. Šo informāciju izplata ar apmaksātiem līdzekļiem, un tās mērķis ir ietekmēt pircēju rīcību”.