Reliģija kā sociāli vēsturiska parādība sabiedrībā

• Senie laiki – jēdziens, kas apvieno civilizācijas, pastāvējušas, kā rakstīts tradicionāla hronoloģijā, līdz 476 p.m.ē.

• Vēsture (grieķ. historía) – zinātne, pētījuša visu cilvēcisko pagātne, lai saprast kultūras attīstību un prognozēt nākotne. Vēsture balstījās uz rakstiskiem (grāmatas, dokumenti) un materiāliem (ēkas, mākslas darbi un izrakumu atradumi) avotiem.

• Reliģija (lat. religio – svētums) – īpaša pasaules aptveršanas forma, nosacīta ar ticību kaut kā pārdabiskā, kas ieskaita morāles un uzvedības normas, rituālus, kulta darbības un cilvēku apvienības organizācijās.

Reliģiskie priekšstati, no paša sākuma, pierakstījās svētos tekstos. Tekstus rakstīja cilvēki, kas no viņas reliģijas viedokļa, sasniedza augstāko līmeni garīga attīstībā.

Reliģiskais pasaules uzskats pamatojas uz ticību vai mistisko pieredzi, nebalstoties uz zinātniski pārbaudītiem faktiem.

1. Komunikatīva – ticīgo saziņa ar biedriem, ar Dievu, eņģeļiem, mirušo dvēselēm, svētiem, kuri ir ideāli starpnieki komunikācijā starp cilvēkiem.

Ne vienreiz cilvēka vēsturē bija dažādas darbības kāda no Dieviem, vai senču godā (kari, svētki), kas pamatojas uz izmirušas civilizācijas kultūru un izmantojas kā lozungs.

2. Integrāla ļauj cilvēkiem apzināt servi kā morālu kopumu, savienoto ar kopējam vērtībām un mērķiem, iedod cilvēkam iespēju izveidoties sabiedrībā, kurai ir tādas pašas vērtības un mērķi.