Reliģijas socioloģija

Savā patstāvīgajā darbā vēlos apskatīt reliģiju, tās ietekmi sabiedrībā un uz katru tās indivīdu. Tāpēc par pamatu apskatīšu, manuprāt ļoti nozīmīgus, ar šo sfēru saistītus jautājumus, mēģināšu tos analizēt un izveidot gala priekšstatu par reliģijas ietekmi un lomu.

Sabiedrība nevar pastāvēt bez reliģijas un ticības augstākam spēkam, kaut arī mūsu laikmetā ir palielinājies to cilvēku skaits, kuri sevi uzskata par ateistiem, taču reliģiskās tradīcijas un uzskati tāpat viņus ietekmē, jo tie jau ir iesakņojušies sabiedrībā un tiek pieņemti kā likumi, piemēram, bauslis par to, ka cilvēkam nebūs zagt, ir jau mūsdienu cilvēkam ir likums, kuru pārkāpjot tik pielietotas sankcijas.

Kristietība. Mūsdienās vislielākā reliģiskā konfesija, aizsākumi meklējami jau pirms mūsu ēras. Šos notikumus apraksta Vecā Derība, kas ir viena no Bībeles sastāvdaļām.

Taču baznīca ir veidojusies ļoti sen mūsu ēras pirmajās simtgadēs, kristietībai bija un joprojām ir daudz piekritēju, par iemeslu tiek uzskatīts, ka baznīcai bija ļoti efektīva pārvaldes sistēma. Un jaunās reliģijas ētiskās un didaktiskās normas bija pieņemams cilvēkiem no ļoti dažādiem sabiedrības slāņiem. Gadsimtiem ejot, kristietība ne tikai nostiprinājās kā vienīgā reliģija lielākajā Eiropas daļā, bet arī baznīca un tās augstākās amatpersonas noteica sabiedrības dzīvi kopumā. Viduslaikos tieši baznīca bija vislielākais feodālis, tāpat inkvizīcija, kas ir tik raksturīga šim vēsturiskajam periodam, noteica sabiedrības normas un uzskatus, un tie, kuri nepakļāvās, tikai sodīti.

Jaunajos laikos baznīcas ietekme mazinājās, taču uzvedības normas sabiedrībā bija iesakņojušās pārāk dziļi, lai tās izdotos mainīt. Mūsdienās reliģijas loma sabiedrībā ir neliela, indivīdam ir tiesības izvēlēties doties uz baznīcu vai ne, tāpat arī morāles normas, ko tā sludina ievēro tikai retais, jo cilvēki ir tendēti vairāk uz materiālo nevis garīgo, ko sekmē zinātnes progress, kas ļauj izskaidrot līdz šim neizprasto. Medicīnas attīstība ir ļāvusi tieši cilvēkam nereti aizkavēt nāvi, vai dod vēlreiz dzīvību, kādam, kurš jau ir bijis miris. Agrāk tikai uzskatīts, ka to var izlemt tikai Dievs.

Reliģiskā ticība var būt par pamatu hierarhiju sadarījumam sabiedrībā. Varas attiecību atbalstīšanai un cēlonis cīņai par varas mainīšanu. Kaut gan daudzas reliģijas akcentē vienlīdzību ticīgo starpā, noteiktiem grupas locekļiem tā var sniegt vairāk varas nekā citiem, piemēram attiecībā pret dažiem draudzes locekļiem mācītājs, priesteris vai pāvests.

Katoļu baznīcas garīgie līderi pāvesti (piem. Jānis Pāvils ll), kurši iedvesmoja ne tikai ticīgos, viņi bija kā katoļu baznīcas ”reklāmas seja”, jo pat tie, kuri nebija ar baznīcu saistīti, atpazina viņu, ko veicināja arī daudzie braucieni pa pasauli, ne tikai piedaloties dažādās ticīgo konferencēs, bet arī satiekoties ar cilvēkiem, piemēram, dodoties izbraucienos pa pilsētu, lai visiem interesentiem būtu iespēja viņu redzēt, kas arī veicināja to, ka cilvēki viņu pieņēma par tādu pašu mirstīgo un jutās viņām tuvāki. Ticīgie sekotāji, kuri uzskata šo cilvēku par īpašu un Dieva izredzētu. Ir fakts, ka viņu pienākums ir pakļauties, jo to vēlas Dievs. Taču šo apkļaušanos daudzi baznīcas”līderi” nereti izmanto ļaunprātīgos un mantrausīgos nolūkos, pamatojoties uz Bībeles Desmitās tiesas likumu, kurā tiek uzsvērts, ka ticīgajiem ir jāziedo desmitā daļa no saviem ienākumiem Dievam, respektīvi, baznīcai.