Renē Dekarts

Pieci faktori bija īpaši svarīgi Jauno laiku filozofiskās domas attīstībā. Pirmkārt, lielie geogrāfiskie atklājumi deva cilvēkiem gluži jaunas zināšanas par pasauli, kurā tie dzīvo. Pasaule izrādījās liela, un to apdzīvoja ļoti dažādas tautas, kurām bija dažādas valodas, kultūras un religijas. Geogrāfiskajiem atklājumiem līdzi nāca lielas saimnieciskas pārmaiņas un jaunu politisku spēku attīstība (Spānija, Portugāle, Venēcija u.c.). Otrkārt, lielie astronomiskie atklājumi (Koperniks, Galilejs) deva jaunus uzskatus par cilvēka vietu Visumā. Zeme ar cilvēkiem vairs neatradās Visuma centrā, bet bija tikai viena no planētām. Visumā valdīja negrozāmas likumības, bet tām vairs nebija īpaša sakara ar agrāko teleologisko domāšanu. Likumības varēja izteikt matemātiskā veidā un izpētīt. Treškārt, radās senatnes pētniecība, kas nāca gan ar reformāciju, gan renesansi. Cilvēki studēja senās valodas (grieķu, ebreju), pētīja manuskriptus, interesējās par senatnes pieminekļiem. Tas viss deva daudz plašāku vēstures izpratni un izjūtu. Antīkās pasaules plašā literatūra pamazām kļuva pieejama daudziem pētniekiem. Ceturkārt, straujā tehnologijas attīstība mainīja cilvēka dzīves veidu un uzskatus. Īpaši atzīmējama grāmatu iespiešana, kas izraisīja revolūciju zināšanu izplatīšanā un informācijas apmaiņā. Tehnologija vispār uzlaboja cilvēka dzīves veidu, veicināja pilsētu un līdz ar to vidusšķiras attīstību. Tehnologija izcēla zinātnes nozīmi un svarīgumu. Zinātnieks un tehnologs sāka ieņemt daudz lielāku vietu cilvēku dzīve. Beidzot, renesanse un reformācija atbalstīja individuālisma attīstību. Reformatori uzsvēra, ka ikviens ir atbildīgs pats par sevi Dieva priekšā. Renesanse sludināja indivīda vērtību un nozīmi. Līdz ar to atskanēja arvien kritiskākas balsis par dažādiem iestādījumiem un autoritātēm. Ikviens bija aicināts pārbaudīt savus uzskatus par visām lietām.

Jauno laiku filozofijas attīstību iezīmēja jauna problemātika. Filozofi pievērsās jautājumiem par pareizo metodi, kas dotu drošticamas un pamatotas zināšanas par pasauli. Citiem vārdiem, jautājumi par metodologiju un epistemologiju izvirzījās gandrīz par pašiem svarīgākajiem filozofiskajiem jautājumiem. Filozofi, kā Bēkons, Dekarts u.c., bija pārliecināti, ka zinātnes un arī filozofijas attīstību viduslaikos aizkavējis pareizās metodes trūkums. Viduslaiku metodes nevedot pie jauniem atklājumiem, bet atkārtojot tikai senatnes kļūdas. Rezultāti zināšanu sasniegšanā būs tik labi, cik laba un pareiza būs mūsu metode. Bez skaidras un noteiktas metodes mēs neko nesasniegsim. Līdz ar to pirmais un pats svarīgākais jautājums ir par mūsu metodi zināšanu apgūšanā.

Šādas intereses izvirzīja Jauno laiku filozofiju divos virzienos. No vienas puses, mēs redzam empīrisko tradīciju, kas pareizo metodi meklēja vērojumos. Metodologijas jautājums bija pamatā par pareizo novērošanas veidu un procesiem, kas ļauj izdarīt pieņemamus un drošus secinājumus no izdarītajiem novērojumiem. Citiem vārdiem, jautājums bija par pareizo zinātnes metodi, ar kuras palīdzību mēs izpētām pasauli. Metodes uzdevums bija faktu savākšana un izskaidrošana. Šādas pieejas aizstāvjus mēs galvenām kārtām sastopam Anglijā. No otras puses, mēs redzam racionālo tradīciju, kas parezo metodi meklēja prāta apsvērumos un analīzē. Pareizā pasaules izpratne bija atvasināma no neapšaubāmiem principiem. Tikai tad mēs varam runāt par drošticamām zināšanām. Šādas pieejas parstāvjus mēs galvenokārt redzam kontinentālajā Eiropā (Francijā, Vācijā, Holandē).