Renē Dekarts: filozofijas pamati

Renē Dekarts (Renē Descartes, latīniskā formā Renatus Cartesius) zinātniskā racionālisma pamatlicējs, viens no jauno laiku filozofijas nodibinātājiem.)

«Man allaž bija dedzīga vēlēšanās atšķirt patieso no maldīgā, lai varētu ar skaidru izpratni vērtēt savu rīcību un ar paļāvību solot šajā dzīvē.»

Dzimis 1596. gadā Puatjē provincē, Francijas rietumos, kā muižnieka dēls, Dekarts agri paliek bez ģimenes ietekmes. No 1606. līdz 1614. gadam viņš mācās Laflēšas jezuītu koledžā (Anžu provincē), iegūdams labu izglītību valodās, matemātikā, mākslās un filozofijā. 1616. gadā Dekarts iegūst juridisko zinātņu bakalaura grādu Anžū universitātē, pēc tam dzīvo Parīzē, kur iepazīstas ar vairākiem ievērojamiem tā laika zinātniekiem. Līdzīgi daudziem muižnieku dēliem, 1618. gadā Dekarts iestājas Holandes armijā, mācās karaskolā, kā virsnieks dodas uz Vāciju un Bohēmiju, kur bija sācies Trīsdesmit gadu karš pret Hābsburgiem. Taču vairāk nekā karošana viņu interesē patiesības meklējumi zinātnē.1621.gadā Dekarts karadienestu atstāj, ceļo pa Eiropu un, sākot ar 1622.gadu, galvenokārt uzturas Parīzē. Tieši šajā laikposmā pastā¬vīgā saskarē ar zinātnieku loku izveidojas, viņa filozofisko uzskatu pamatmeti.

Zinātne šajā laikā bija strauji pavirzījusies uz priekšu gan teorētiskos meklējumos, gan arī sekojot dzīves vajadzībām. Kanālu un aizsprostu būvei, īpaši Holandē, kļuva nepieciešami pētījumi statikā un hidraulikā (Stevins). Tika pilnveidota jūras navigācija, pētīta svārsta kustība, formulētas pirmās magnētisma problēmas (Gilberts). 16. gs. beigās optiķi izgudroja teleskopu, kas pavēra jaunas iespējas astronomiskajiem novē¬rojumiem (Keplers, Galiiejs). Medicīnā tika sakopotas pirmās zināšanas par cilvēka anatomiju, elpošanu, asinsriti. Mazliet vēlāk Dekarta laikabiedri (Toričelli, Gērike) ieinteresējās par gaisa spiediena un vakuuma jautāju¬miem, pētīja sūkņu darbību. Matemātika vēl bija tāla no svarīgā¬kiem lietojumiem, taču jau bija izveidota trigonometrija, tika risināti algebriski vienādojumi (Kardāno).

Īpaša loma Dekarta dzīvē bija draudzībai ar koledžas biedru franciskāņu mūku Marēnu Mersennu (1588 1648), kurš nodar¬bojās ar matemātiku, mūziku un filozofiju, pazina vairākus simtus Rietumeiropas zinātnieku un filozofu to skaitā Galileju un Hobsu un veica plašu saraksti ar tiem. 1636. gadā Mersenns Parīzē nodibināja zinātnieku diskusiju pulciņu, kurā pastāvīgi tikās un apmainījās idejām tā laika Francijas gaišākie prāti matemātiķi un fiziķi Robervāls, Dezargs, kā arī mate¬mātiķis un filozofs Blēzs Paskāls un viņa tēvs Etjēns. Mersenns atradās sava laika zinātnes centrā, viņa korespondence vistiešākajā nozīmē veicināja visas Eiropas eksaktās zinātnes attīstību. Turpinot Mersenna dibinātā pulciņa tradīciju, 1666. gadā «par slavu karalim» (Luijam XIV) tika izvei¬dota Parīzes Zinātņu akadēmija. Bet pirmais zinātniskais žurnāls parādījās tikai 1665. gadā.