12. Renesanses arhitektūra un māksla Spānijā 15- 16.gs
Spānijā 15. gadsimta beigās izbeidzās ilgā cīņa pret arābu iekarotājiem, kuri līdz ar Granadas krišanu (1492) tika pilnībā izdzīti no Pireneju pussalas. Drīz vien Spānija kļuva par vienu no varenākajām valstīm Eiropā, bet pēc Amerikas atklāšanas (1492) un tās iekarošanas - arī par bagātāko koloniālo lielvalsti.
Taču renesanses ideju un formu attīstība Spānijas arhitektūrā un tēlotājā mākslā noritēja ļoti gausi, jo Spānijā valdošā ietekmīgā Katoļu baznīca kavēja humānisma ideju izplatību, un tāpēc zemē ilgi saglabājās kultūras reliģiskais raksturs.
16. gadsimta otrajā pusē, kad Spānija kļuva par pasaules mēroga lielvalsti, paplašinājās arī tās sakari ar citām zemēm. Līdz ar to spāņu māksliniekiem radās iespēja uzzināt par tēlotājas mākslas attīstību Itālijā. Daudzi spāņu meistari devās uz Itāliju, kur apguva zināšanas par perpektīvas likumībām un gaismēnām, kā arī prasmi pareizi atveidot cilvēka ķermeņa formas.
Spānijas karaļa galma darbnīcās mākslinieki galvenokārt atdarināja Romas glezniecības skolas paraugus, radot profesionāli labi izpildītus, bet emocionāli vēsus un sadomātus darbus. Visizplatītākais kļuva portreta žanrs, kas parsvarā kalpoja aristokrātijas vēlmēm. Protams, ne visi mākslinieki vēlējās pakļauties galma izvirzītajām prasībām, tā radot savu savrupu novirzienu, kas stilistiskā ziņā bija tuvs Itālijas manierisma strāvojumam (virzienam raksturīgs subjektīvisms, dekoratīvisms, fantastiskums). Pie šādiem galma neatzītiem māksliniekiem piederēja viens no spāņu 16. gadsimta otrās puses ievērojamākajiem gleznotājiem - El Greko.
EL GREKO(El Greco; īst. v. Domeniko Teotokopuli, ap 1541-1614)
Pēc izcelsmes grieķis, kuru tā arī vienkārši dēvēja ("El Greco" - tulk. "grieķis"), dažus gadus nodzīvojis Venēcijā, kur mācījās pie Ticiāna, kā arī iepazinās ar Tintoreto mākslu, un uz abu iepriekšminēto mākslinieku daiļrades un vēl manierisma strāvojuma bāzes jaunais meistars radīja pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu mākslu.
Daudz darinājis reliģiska satura darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms misticisms un nereālisms, fantastiskums. Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un izstieptas figūru proporcijas.
Viens no slavenākajiem El Greko darbiem ir "Grāfa Orgasa guldīšana kapā" (1586), ko gleznojis, dzīvodams Toledo. Gleznas sižeta pamatā ir vairākus gadsimtus sena leģenda par kādu ļoti dievbijīgu Toledo novada bruņinieku, kura kapā guldīšanas ceremoniju it kā pagodinājuši no debesīm nolaidušies svētie. El Greko gleznā kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās debesis, kur mirdzošā gaismā eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus, Sv. Marija un Jānis Kristītājs. Turpretī gleznas apakšējo daļu aizņem uz zemes sapulcējušies - sērās tērpti bruņinieka radinieki, draugi un citi pēdējās cieņas izrādītāji. Viņu vidū ir arī no debesīm nolaidušies Sv. Stefans un Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi novieto mirušā ķermeni zārkā. Fantastiskais senās leģendas atainojums, debesu vīzijas tēlojums El Greko gleznā cieši savijies ar pilnīgi reālistiski raksturotajiem mirušā bruņinieka pavadītājiem, kuru sejas pat portretiski individualizētas.
Pie ievērojamiem El Greko reliģiska sižeta darbiem pieder arī trīs varianti par Kristus ciešanu tēmu ar nosaukumu "Kristus pie krusta" (visi gleznoti 16. gs. beigās - 17. gs. sākumā). Māksliniekam, kas dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē, sevišķi svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas, kaunu un pazemojumu. El Greko gleznojis ne tikai reliģiska rakstura darbus. Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums "Toledo ainava" jeb "Negaiss pār Toledo" (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās, attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas radītās nojausmas.
Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem reliģiskajiem gleznojumiem, portretu glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra cietie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu skatiens un asās lūpu līnijas liecina par fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ inkvizitora tērpa purpura mantija.
Vēlākajos gadsimtos El Greko māksla netika atzīta un bija nolemta aizmirstībai. Tikai divdesmitā gadsimta sākumā mākslinieka neatkārtojamās daiļrades kvalitātes tika atklātas kā no jauna.
+ Berugete un de Errera
