Renesanse

Spānijā 15. gadsimta beigās izbeidzās ilgā cīņa pret arābu iekarotājiem, kuri līdz ar Granadas krišanu (1492) tika pilnībā izdzīti no Pireneju pussalas. Drīz vien Spānija kļuva par vienu no varenākajām valstīm Eiropā, bet pēc Amerikas atklāšanas (1492) un tās iekarošanas arī par bagātāko koloniālo lielvalsti.

Taču renesanses ideju un formu attīstība Spānijas arhitektūrā un tēlotājā mākslā noritēja ļoti gausi, jo Spānijā valdošā ietekmīgā Katoļu baznīca kavēja humānisma ideju izplatību, un tāpēc zemē ilgi saglabājās kultūras reliģiskais raksturs.

16. gadsimta otrajā pusē, kad Spānija kļuva par pasaules mēroga lielvalsti, paplašinājās arī tās sakari ar citām zemēm. Līdz ar to spāņu māksliniekiem radās iespēja uzzināt par tēlotājas mākslas attīstību Itālijā. Daudzi spāņu meistari devās uz Itāliju, kur apguva zināšanas par perpektīvas likumībām un gaismēnām, kā arī prasmi pareizi atveidot cilvēka ķermeņa formas.

Spānijas karaļa galma darbnīcās mākslinieki galvenokārt atdarināja Romas glezniecības skolas paraugus, radot profesionāli labi izpildītus, bet emocionāli vēsus un sadomātus darbus. Visizplatītākais kļuva portreta žanrs, kas parsvarā kalpoja aristokrātijas vēlmēm. Protams, ne visi mākslinieki vēlējās pakļauties galma izvirzītajām prasībām, tā radot savu savrupu novirzienu, kas stilistiskā ziņā bija tuvs Itālijas manierisma strāvojumam (virzienam raksturīgs subjektīvisms, dekoratīvisms, fantastiskums). Pie šādiem galma neatzītiem māksliniekiem piederēja viens no spāņu 16. gadsimta otrās puses ievērojamākajiem gleznotājiem El Greko.