Renesanse Anglijā

14. gs. Anglijas politiskajā un sociālajā dzīvē norisinājās lielas pārmaiņas, kā rezultātā sākās straujš vecās, feodālās iekārtas sabrukums:

• tauta ir ieinteresēta atbalstīt stipru karaļa varu, kas nodrošinātu lielāku kārtību.

Visas šīs parādības bija priekšnoteikumi angļu nācijas un jaunas nacionālas kultūras veidošanās procesam, kas noslēdzās 14. gs.

Līdz 14. gs. Anglijā vēl nebija vienotas nacionālās kultūras un angļu valodas. Notika cīņa starp franču valodu, kuru te ieveda 11. gs., un anglosakšu valodu, kurā runāja zemnieki, sīkie muižnieki un pilsētu iedzīvotāji.

• par nacionālo valodu Anglijā kļuva Londonas dialekts, jo tā bija sabiedriskās un saimnieciskās dzīves centrs;

• 1362. gadā angļu valodu sāka lietot parlamenta debatēs un tieslietās, tā kļuva arī par mācību valodu skolās, tiek sarakstīti arī ievērojamākie literārie darbi angļu valodā.

Angļu literatūrai vēl ir izteikts viduslaiku raksturs. Literatūra bija pilna klosteru gudrību un didaktikas. Rakstīja vienlaicīgi trīs valodās – franču, latīņu un angļu valodā.

Renesanses iezīmes Anglijas kultūrā parādījās jau 14. gs. – sevišķi literatūrā. Dzejnieks Džefrijs Čosers atjaunoja Anglijā tradīciju rakstīt angļu valodā (no 11. gs. līdz 14. gs. tika uzspiesta franču valoda, jo franči iekaroja Angliju). Viņš pirmais dēvēts par ,,angļu valodas tēvu” un tika apbedīts Vestminsteras abatijas Dzejnieku stūrītī (vēlāk te apbedīja visus ievērojamākos angļu dzejniekus).

Liela nozīme angļu valodas attīstīšanā un literārās valodas izveidošanā bija arī reliģiskajam reformatoram Džonam Viklifam, kas pārtulkoja Bībeli angļu valodā (tas ir viens no vecākajiem Bībeles tulkojumiem modernajās Eiropas valodās).

Renesanses attīstību Anglijā pārtrauca Simtgadu karš ar Franciju (1337 – 1453) un tam sekojošais Sarkanās un Baltās rozes pilsoņu karš (1455 – 1485), kuru rezultātā iestājās valstu ekonomiskās un kultūras dzīves pagrimums.