Renesanse: atdzimšanas laikmets mākslā un filozofijā

16. gadsimtā uzplauka Roma, turp pārcēlās strādāt Donato Bramante, Rafaēls, Mikelandželo un citi mākslinieki. Par pilsētas galveno būvi kļuva grandiozā Sv. Pētera katedrāle, kuras celtniecība tika pabeigta 1624. gadā. 16. gadsimta otrajā pusē itāliešu mākslas centrs pārvietojās uz Venēciju, kur strādāja gleznotāji Jakopo Tintoreto, Ticiāns, Paolo Veroneze.

16.gadsimtā Rīgas izglītotajā sabiedrībā sāka izplatīties humānisma idejas. Piemēram, Roterdamas Erasma darbi šeit parādās jau 16. gadsimta pirmajā pusē, kad tika dibināta pilsētas bibliotēka. 1588. gadā Rīgā radās pirmā tipogrāfija. Rīgā tika drukāti kalendāri, ābeces, rēķinu grāmatas, arī vietējo autoru sacerējumi. Vairums iespieddarbu bija latīņu un vācu valodā. Liela vēsturiska vērtība ir N. Mollīna tipogrāfijā 1612. gadā iespiestajai Rīgas panorāmai.

1455. gadā Maincā iznāk pirmais lielais iespieddarbs Bībele

1492. gadā M. Behaims Nirnbergā izgatavo pirmo globusu

1543. gadā iznāk N. Kopernika darbs „Par debess sfēru griešanos”

1588. gadā pirmais iespieddarbs N. Mollīna tipogrāfijā Rīgā

Trīsdesmitgadu karš norisinājās no 1618. gada līdz 1648. gadam. Tas sākās kā reliģiskas cīņas starp katoļiem un protestantiem Vācijā. Vēlāk, cīnoties par zemi, tas pārauga karā starp Svēto Romas impēriju pārvaldošajiem Hābsburgiem un Francijas karaļiem. Protestanti guva uzvaru. 1648. gadā tika parakstīts Vestfāles miera līgums.

1522. gadā Rīgā A. Knopkens aicina uz katoļu baznīcas reformēšanu

1522. 1523. gadam sākās rīdzinieku sarakste ar M. Luteru

Jaunajos laikos Eiropa piedzīvoja fundamentālas pārmaiņas gan sabiedriskajā un saimnieciskajā struktūrā, gan garīgajā dzīvē. Sākās eiropiešu pārokeāna braucieni, un Eiropas civilizācija izplatījās visā pasaulē. Pēc manām domām, tas ir visai pozitīvs laikmets. Šajā laikā attīstījās tehnoloģijas, saimnieciskā dzīve un garīgā dzīve. Manuprāt, eiropieši pasauli padarīja par vienotu veselumu, tās atsevišķās daļas kļuva savstarpēji saistītas un atkarīgas viena no otras. Cilvēku migrācija pāri kontinentiem ieguva nepieredzētus mērogus un intensitāti. Katoliskā fanātisma pārņemto spāņu un portugāļu iekarojumu rezultātā gāja bojā apbrīnojamās inku un acteku civilizācijas un pat atmiņas par tām. Jaunie laiki Amerikas, Āfrikas, Austrālijas, Klusā okeāna salu vai Sibīrijas vēsturē, raugoties no to pamatiedzīvotāju viedokļa, ir traģisma pilni. Spāņi, portugāļi, angļi, franči, holandieši un krievi apspieda, padzina no dzimtajām vietām vai nereti pat fiziski iznīcināja veselas ciltis un tautas, daudzviet ieviesa verdzību. Manuprāt, tas bija nežēlīgi un degradējoši. Eiropieši ievazāja slimības, pret kurām pamatiedzīvotājiem nebija imunitātes, tāpēc tie masveidā mira. Pēc manām domām, uz Jaunajiem laikiem var skatīties divējādi. No vienas puses, tie ir pozitīvi ar fundamentālajām pārmaiņām, bet no otras puses, tie ir negatīvi ar savu nežēlību pret cilvēkiem un citām tautām.