Renesanse Francija

Nepārvērtējama bija antīkās kultūras ietekme, lai gan formāli tas nozīmēja maksimālu klasiskā mantojuma atdarināšanu. Kultūrā un pasaules uzskatā ienāk vairākas jaunas iezīmes:

1. Dabas dievišķošana un izpēte vienlaikus, cilvēka atzīšana par dabas daļu,

4. Prāta un vēlmju harmonija – dzīves pilnasinība un optimistiska dzīves uztvere.

Baznīcas darbība tika rūpīgi vērota un vērtēta, jo daudz biežāk nekā agrāk tā tika iesaistīta pasaules politiskajos notikumos. Garīdzniecība arvien lielāku interesi izrādīja par laicīgo mantu uzkrāšanu, bet pāvesti pārmērīgi sāka interesēties par uzvarām kaujas laukā. Tā rezultātā cilvēku neapmierinātība strauji pieauga un viņi sāka apšaubīt baznīcas autoritāti un nosodīt garīdzniecības pašpaaugstināšanos. Sākās ceļš uz reformāciju. Tika noraidīta baznīcas autoritāte, un nevienu vairs nepārliecināja garīdznieku īpašās meditācijas spējas. Reformatori sāka sludināt, ka, lasot Svētos Rakstus, cilvēks pats var nonākt pie Dieva vārdu patiesības atklāsmes neatkarīgi no tradicionālajām reliģiskajām doktrīnām un sludinātāju īpašajām spējām Rakstu interpretācijā.

Šādu brīvdomību veicināja grāmatu drukāšanas tehnoloģijas izgudrošana un uzlabošana, kas padarīja grāmatas daudz lētākas un lasīšanai pieejamākas. Dažādu zinātņu jaunākos atklājumus varēja izpētīt vairāk, un tie kļuva pieejami daudz lielākam cilvēku skaitam. Piecdesmit gadu laikā pēc tam, kad Johans Gūtenbergs 1456. Gadā pirmo reizi publicēja savu slaveno ”42 rindiņu Bībeli”, tika nodrukāts vairāk grāmatu, nekā ar roku bija pārrakstīts iepriekšējos tūkstoš gados.

Renesanses laikmetā bija kaut kas neparasts, tomēr cieši saistīts gan ar individuālismu, gan ar personības vispusīgu attīstību – jautrība, vieglprātība, zināmā mērā to laiku bohēma. Ļoti bieži tika rīkoti turnīri, balles, karnevāli, izjādes. Visur valdīja nepiespiestība un izsmalcinātība – gan ikdienā, gan zinātnē, gan mākslā, gan sarakstē. Aristokrāti tiecās apgūt itāļu, latīņu, un citas valodas, sajūsminājās par cilvēka un dabas skaistumu. Vienlaikus ikviens aizrāvās ar alķīmiju, astroloģiju un maģiju, visiem spēkiem mēģinot atklāt dabas noslēpumus.

Humānistiskais izglītības ideāls bija iemesls tam, ka vēsturnieki sāka runāt par atdzimšanu. Pats termins ”renesanse”, kas tieši norādīja uz atdzimšanu, bija vairāku neskaidrību cēlonis. Vēsturniekam XVI gs. sākumā atdzimšana nozīmēja atmošanos pēc garās “viduslaiku nakts”, intereses atdzimšanu par antīkā laikmeta klasiskajām mākslas un literatūras vērtībām. Bet, kas tieši bija atdzimis, nekad netika pilnīgi izskaidrots.

Kaut arī humānisms attīstījās kā tiešs viduslaiku turpinājums, tas tomēr apzināti pārņēma klasiskas nokrāsas. Romas impērijas atstātais mantojums bija redzams visur. Daudzās romiešu arkas, akvedukti, tilti un ceļi vēl arvien tika lietoti, antīkās ēkas darinātas, bet drupu atsevišķas detaļas tika izmantotas atkārtoti kā būvmateriāli.

Neskatoties uz konkrēto interesi par antīkajām grāmatām un mākslas darbiem, bija izveidots nevis senatnes tēls, bet gan kas pilnīgi jauns. Visticamāk, tie bija pagātnes piemēru meklējumi, lai attaisnotu jaunās idejas. Pat antīkā mitoloģija tika traktēta kā poētiskās teoloģijas izpausmes forma. Humānisms bija brīva, atklāta, dinamiska un apzināta cilvēku darbība kultūras jomā. Šī darbība nekādā gadījumā nav saucama par nekristīgu