Renesanse francijā, anglijā, spānijā
Francijā renesanse sākās ievērojami vēlāk nekā Itālijā. XV gadsimtā Francijā vēl valdīja gotikas arhitektūra, kas, protams, ietekmēja arī citus mākslas veidus.
Arhitektūrā XV gadsimtā sākās gotikas stila jauna, pēdējā attīstības fāze, ko sauc par liesmojošo gotiku. Galvenā uzmanība tika pievērsta veco ēku izgreznošanai un paplašināšanai, piebūvējot tām zvanu vai parastos torņus, kā arī krāšņus portālus [dekoratīvi veidota ēkas ieeja] un priekštelpas. Plaši attīstījās laicīgā celtniecība - pilsētās būvēja rātsnamus un bagātnieku savrupmājas. Līdz ar izplatīto koka vairākstāvu dzīvojamās ēkas tipu, kas balstījās uz akmens cokola [celtnes redzamā arhitektoniski izceltā pamatne], radās jauns - pilsētas bagātnieku savrupmājas tips [hotel], kas nomainīja nocietināto feodāļa pilsētas māju.
Tēlniecībā gotikas tradīcijas valdīja līdz pat XV gadsimta pēdējai trešdaļai, kad tās pārņēma Itālijas renesanses ietekme. Tēlniecības darbos plaši izplatīta bija stājskulptūra - madonnas un dažādu svēto statujas. Sevišķi raksturīgas šim periodam ir figurālās kompozīcijas "Guldīšana kapā" un "Apraudāšana", kam cauri strāvo jūsmīgs dedzīgums un dziļš dramatisms. Izcilu vietu ieņēma Burgundijas tēlniecības skola, kas īpaši izcēlās kapu pieminekļu veidošanas jomā. Starp daudzajiem pieminekļiem ar savu oriģinalitāti saista Filipa Po (ap 1400. g., Luvra) kapa piemineklis, kurā sarkofāga [no akmens vai metāla izgatavots un dekorēts masīvs zārks] vietā ir katafalks [paaugstinājums, uz kura stāv zārks], ko tur astoņas lielas apraudātāju figūras.
Arī glezniecībā XV gadsimta vidū vēl ir jūtamas spēcīgas gotiskās tradīcijas. Kaut gan Francijas karaļi bieži apmeklēja Itāliju un daudz ko mākslas jomā gribēja sev iegūt tieši tādu kā Itālijā, Francijas renesansei bija pavisam cits gars nekā citur Eiropā, jo galvenais tās uzdevums bija demonstrēt karaļa galma priekšstatus par skaistumu. Franču glezniecība tomēr pilnīgi saglabāja savu individualitāti un reizē radīja nacionālo glezniecības skolu, kas bija saistīta ar gadsimtu tradīcijām, it īpaši ar gotisko monumentālo tēlniecību, un izcēlās ar to stila stingrību, kas arī turpmāk bija viena no franču mākslas raksturīgākajām iezīmēm. Franču glezniecības skola dalījās vairākās vietējās skolās, kas bija veidojušās dažādos zemes reģionos un bieži ievērojami atšķīrās cita no citas. Galvenie mākslas dzīves centri bija Luāras upes baseins ar Tūras un Buržas pilsētām, kur no Parīzes bija pārcēlies karaļa galms; mazliet vairāk dienvidos - Mulēna (Burbonu rezidence), Aviņona un Eksa.
Tūrā darbojās Kārļa VII un Ludviķa XI galma mākslinieks Žans Fukē [Jean Fouquet, 1420 - 1490], kas arī bija ievērojamākais franču XV gadsimta mākslinieks. Fukē darbiem piemīt vienkāršs un veselīgs reālisms, precīzs un objektīvs vērojums. Šīs iezīmes mākslinieks apvienoja ar fantastisku plastisko formu izjūtu un tieksmi pēc līniju skaidrības. Fukē bija izcils portretists. Viņa darinātie...
