Renesanse: kultūras un mākslas atdzimšanas laikmets

Šajā posmā bija vērojams starujš mākslas,znātnes un cilvēka personības kulta uzplaukums,izvedojas jauns pasaules uzskats,tika likts pamats mūsdienu kultūrai un moderna cilvēka pašapziņai.Sabiedrībai bija raksturīgs iepriekš nepieredzēts intereses pieagums pret sengrieķu un romiešu kultūru. Taču neskatoties uz pārmaiņām,šīs vestures posms ir dizegan pretrunīgs. Savā esejā es pamēģināšu noskaidrot,kas īsti bija renesanse progress vai regress cilvēces vēsturē. Es šo jautājumu gribētu apskatīt no četriem aspektiem, tas ir, no ekonomiskā aspekta,no kultūras apsekta, no vēstures aspekta un no personības apsekta.

Tātad,ekonomiskais apekts. Vēsturnieki uzskata,ka renesanses cēloņi meklējami tālaika pilsētu,īpaši Itālijas staraujajā ekonomiskajā attīstībā. Ekonomiskā attīstība mudināja katru sabiedrības slāni “neatpalikt” no laikmeta. Piemēram,tirgotāji. Pieaugošas konkurences apstākļos viņiem bija jābūt labi izglītotiem,politiski informētiem. Sociālā labklājība mudināja cilvēkus interesēties par ekonomiku,ģeogrāfiju,vēsturi un dabaszinībām,jo viduslaiku uzskati vairs nebija pieņēmami. Cilvēki kļuva ekonomiski mērķtiecīgi un zinātkāri,un tas,neapšaubami,ir progress. Taču ir viens “bet”. Lasot avotu L8 mācību grāmātā “Renesanses laika itāļu tirgotāju izteikumi un domugraudi”(piemēram “draudzējies vienmēr ar cilvēku,kas ir bagātāks un ievērojamāks par tevi”, “vienmēr izliecies,ka esi nabags” u.t.t) lika man domāt,ka ekonomiskais uzplaukums padarīja cilvēkus viltīgus un neļāva izpauties izpalīdzībai.

Renesanses kultūras idejas bija kā sprādziens sabiedrībā. Katrs mākslinieks vēlējas izcelties laikabiedru vidū ar savu,neatkārtojamu stilu. Sākas laicīgās mākslas –literatūras (Dante “Dievišķā komēdija” ;Petrarka “Soenti Laurai”,Bokačo “Dekamerons”),arhitektūras (Bruneleski),glezniecības un tēlniecības (Da Vinči,Rafaēls),mūzikas un teātra attīstība.

Bet blakus pozitīvajam vienmēr ir negatīvs.