Renesanse: kultūras un mākslas atmoda

Renesanse nav iedomājama bez izglītības līmeņa celšanās. 15. gs. Rakstīt prasme aptvēra arvien plašākus sabiedrības slāņus. Pieauga mācību grāmatu, speciālās literatūras kvalitāte, un plaši izplatījās pacilājoša rakstura literatūra (par to liecina vairāk nekā 1000 rokrakstu, kas saglabājušies no vēlīnajiem viduslaikiem). Par grāmatu izdošanas centriem izveidojās Venēcija, Strastbūra, Ķelne, Roma, Bāzele, Augsburga, Niberga, Parīze, Florence, Milāna, Liona un Leipciga. Šai periodā aizsākās garīgās produkcijas komercializācijas process.

Rakstību arvien vairāk izmantoja ikdienas vajadzībām. 15. gas. Izraisīja visdažādāko aktu plūsmu. Gotu šrifts tika izstrādāts ne vien mākslinieciskā ziņā, bet arī izveidots daudzveidīgās formās, ko rakstīšanas meistari sistematizēja. Izglītoto cilvēku šrifti iemantoja individuālās iezīmes.

Šis laikmets radīja pastiprinātu vajadzību pēc kultūras vērtībām. Renesanses kultūru finansēja jauna sabiedrībā kārta – pilsētu pilsoņi, birģeri. Pateicoties iegūtajai bagātībai, pilsoņi varēja pieņemt dienestā dzejniekus, zinātniekus, māksliniekus, kuru veiksmi viņiem un viņu pilsētai vairoja slavu un sagādāja godu. Ar intelektuāļu un mākslinieku palīdzību birģeri apliecināja savus ideālus un vērtību sistēmu.

Renesansē intelektuālais darbs parasti kalpoja noteiktam uzdevumam, kas bija saistīts ar kārtu un profesionālajiem mērķiem, orientēts uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Izglītības sistēma bija izveidota tā, ka jaunekļi tika sagatavoti tirgoņa, notāra, ārsta, teologa vai kādam citam amatam.

Izglītības sistēmas plašumu un kvalitāti (klosteri, universitātes, elementārskolas) veidoja pilsētas priekšrocības, kuras pieaicināja un finansēja talantus no ārpuses. Līdzās institūcijām, kas deva formālu izglītību, cunftes savā sistēmā nodrošināja profesionālo sagatavotību. Pilsētās varēja iemantot bagātību un slavu.

Renesanses kultūra ir netikai vesela virkne būtisku izgudrojumu, bet arī paša izgudrotāja un radītāja tēla izstrādāšana. Viduslaikos izgudroja pulveri, pulksteni, kompasu u.c., taču šis laikmets nepazina izgudrotāju kā individuālu radītāju. Starp izgudrojuma rašanos un tā izplatīšanos varēja paiet gadsimti. Viduslaikos vispār apziņa nebija virzīta uz tehnisko jaunradi un izgudrotāju vārdus cilvēki necentās paturēt atmiņā. Šādu darbību necienīja un nevērtēja augstu, jo negatīvi vērtēja visu jauno. Par vienīgo patieso Radītāju atzina nevis cilvēku, bet Dievu, kas figurēja kā universāls amatnieks. Dievs – inženieris, konstruktors, mākslinieks, kas rada pasauli un cilvēku kā kaut ko jaunu, mērķtiecīgi organizētu. Cilvēkam radīt bija aizliegts. No izgudrojumiem baidījās kā no kaut kā velnišķīga. No jaunā vairījās arī tāpēc, ka jaunās tehnikas ieviešana grāva tradicionālās amatniecības struktūras, kas balstījās uz piespiedu vienlīdzību. Tas iedvesa pat mistiskas bailes – ilgu laiku nevienu kapteini nevarēja piespiest ņemt līdzi jūrā kompasu.

Renesanses gaitā, līdz ar pasaules kā funkcionāla veseluma atzīšanu, izzuda Dieva kā konstruktora, mākslinieka tēls. Renesanse deva pareju no pasīvās pasaules uz izgudrojumu, pāreju no orientācijas uz absolūtām formām uz matemātiski mehāniskām konstrukcijām, ideālo formu aizvietošanu ar dabiskajiem impulsiem. Sākās orientācija uz stingrām un sistematizētām zināšanām. Tika atmesti tādi zināšanu avoti kā leģendas, garša, ticība, krāsu uztvere, smarža. Zinātne – bezkrāsainu formu kvantitatīva fiksācija. Zuda noskaņas, bioloģiskās saistības ar vidi.