Renesanse: laikmeta raksturīgās iezīmes un nozīme Eiropā

Pirmo reizi vārdu „renesanse”(atdzimšana) izteica Džordžo Vazari – 16. gs. mākslinieks un vēsturnieks, savā grāmatā „Ievērojamu gleznotāju, tēlnieku un arhitektu dzīves apraksti”. Viņš smalki raksturoja tās tendences, kas atdzimst no jauna un kas nebija raksturīgas viduslaikiem. Kā galveno Vazari izceļ īpašu tēlošanas paņēmienu, ko nosauc par „pareizu attēlošanu ar pareiziem paņēmieniem”

• vēlēšanās attēlot objektus, kā tos redz acs

• zinātņu attīstībai cilvēki bija gatavi ziedot daudz, pat māksla kļuva par zinātni, bet mākslinieks – par mākslas teorētiķi

Kā izprast renesanses laika cilvēcīgumu? Vispareizāk – pretstatot to ikonai. Viduslaiku ikona tēlo nereālu būtni, bet renesanses mākslā uzmanības centrā ir reāla cilvēka atveids, pat ja šis cilvēks tēlots kā dievība. Piemēram, renesanses madonna radīta, lai slavinātu mātes pašuzupurēšanos, šādā gleznā itāļu renesanses meistars cilvēka tēlu ceļ pāri visām dzīvē esošajām lietām un arī dabas objektiem, tā dodot iespēju runāt par šīs mākslas cilvēcīgumu. To apliecina arī renesansē atdzimušais portreta žanrs.

Dziļo cieņu pret cilvēku centās izpaust ar reālisma līdzekļiem. Taču ir jāatzīst, ka renesanses mākslā, risinot reliģiskās un mitoloģiskās tēmas, prasība pēc patiesīguma ir attiecināta vienīgi uz ķermeņu un lietu attēlojumu, notikumu izklāstījumu, nevis sižetu. No tā var secināt, ka renesanses reālisms ir relatīvs.