Renesanse mūzikā: Eiropas kultūras atdzimšana

Renesanse Itālijā izpaudās absolūti visās dzīves jomās: zinātnē, filozofijā, politikā, dzejā, mūzikā, arhitektūrā, tomēr visspilgtāk tēlotājmākslā. Tās attīstība Itālijā bija nevienmērīga un ilga ( 13. – 16. gs.). Itālijas renesanse ietekmēja arī citu zemju kultūras attīstību. Dažādās R Eiropas zemēs renesanses kultūras īpatnības nosacīja attiecīgās zemes sociālie un vēsturiskie apstākļi. Francijā renesanses kulminācija bija 16. gs. 1. p.; tur renesanses kultūra bija aristokrātiskāka nekā citās zemēs. Anglijā renesanse bija 16. gs.; tur izveidojās renesanses kultūras demokrātiskākais un aristokrātiskākais novirziens. Spānijā renesanses kultūra uzplauka 16. gs. 2. p. 17. gs. 1. p.; humānistiskās idejas visspilgtāk izpaudās literatūrā un mākslā. Vācijā renesanse bija 15. gs. 2. p. 16. gs. sāk.; renesanses kultūru ietekmēja asās sociālās un politiskās pretrunas, nacionālās un antiklerikālās tendences. Arī Nīderlandes humānismam raksturīga asa politiska ievirze, spēcīgi nacionālistiski un demokrātiski motīvi.

Mūsdienu vēsturiskajā literatūrā raksta par “Karolingu renesansi” – pārsteidzošu garīgās aktivitātes uzliesmojumu Francijā un Vācijā Kārļa Lielā ( miris 814. g. ) un viņa tiešo pēcteču laikā; raksta arī par “Otonu renesansi” – literāro un māksliniecisko strāvojumu uz A no Reinas, virzienu, kas aizsākās Oto Lielā (912. – 973.) valdīšanas laikā; vēsturnieki min arī 12.gs. renesansi galvenokārt Francijā, kur līdz ar universitāšu rašanos radās pastiprināta interese par antīkajiem autoriem ( šai laikā izplatījās simtiem, ja ne tūkstošiem Ovīdija, Horācija, Senekas, Vergilija, Cicerona, Plīnija Vecākā un citu romiešu rakstnieku rokrakstu): sholastikas laikmets neizskauda interesi par antīko literatūru, un Romas slava nebija zudusi nebūtībā.

Renesanses zinātnieku izpēte sākusies 19. gs. vidū un turpinās mūsu dienās. F. Engelss rakstīja : «Tas bija vislielākais progresīvais apvērsums, kādu vien līdz tam cilvēce bija piedzīvojusi..» Renesanses sociālekonomiskais un politiskais saturs bija agrīno kapitālistisko attiecību rašanās feodālisma ietvaros, straujais pilsētu uzplaukums. Sāka veidoties jaunas šķiras agrīnā buržuāzija un priekšproletariāts. Agrīnajai buržuāzijai bija jauna pastāvēšanas uztvere, mentalitāte, ideoloģija, kas noteica renesanses kultūras saturu un būtību. Renesanse bija progresīvs, bet vienlaikus arī dziļi pretrunīgs periods. Novājinātā, bet vēl neiznīcinātā feodālistiskā iekārta joprojām ietekmēja sabiedrības raksturu un kultūru. Augošās buržuāzijas ideoloģija objektīvi bija visas tautas antifeodālās cīņas izpausme, lai gan asas pretrunas starp buržuāziju un tautas masām pastāvēja arī šajā periodā. Renesanses laikmeta cilvēks uzskatīja sevi par sava likteņa noteicēju, viņam piemita aktivitāte, uzņēmība, drosme, cīņas gars. Renesanses kultūras veidotājs bija cilvēks ar daudzpusīgām un plašām interesēm. F. Engelss rakstīja, ka renesanse bija «.. laikmets, kam bija vajadzīgi titāni un kas radīja titānus pēc domāšanas spēka, dedzības un rakstura, pēc daudzpusības un zināšanām».

Renesanses kultūras idejiskais saturs bija humānisms. Humānisma teorētiķi, t.s. humānisti, izstrādāja un pakāpeniski pilnveidoja jauno ideoloģiju, kam bija vienota pamatkoncepcija, kaut arī pastāvēja dažādi strāvojumi. Atšķirībā no feodālās teocentriskā ideoloģisma humānisms ir antropocentrisks. Cilvēka indivīds kā garīga un ķermeniska vienība atrodas uzmanības centrā, kļūst par visu parādību mērauklu. Humānisms slavina cilvēka ķermeņa skaistumu, jūtu bagātību, prāta iespējas, cilvēka brīvību un neierobežotās darbības iespējas; cilvēka diženumu nosaka nevis izcelšanās, bet viņa paša darbība. Humānisma ideāls bija garīgi attīstīts, izglītots cilvēks. Orientācija uz cilvēka individualitāti bija saistīta ar interesi par reālo pasauli un tieksmi to izzināt, ar racionālistisku pieeju dzīves parādībām un to izskaidrošanai, ar kritisku attieksmi pret feodālisma ideoloģiju un tās sludinātājiem garīdzniekiem un mūkiem. Reliģijas pārliecība saglabājās, bet mainījās tās raksturs un nozīme radās vienaldzīga un kritiska attieksme pret reliģiju. Humānismu ideju piesātinātā renesanses kultūra bija laicīga, optimistiska, dzīvi apliecinoša. Šīs kultūras veidošanos lielā mērā ietekmēja antīkā filozofija un māksla, ko uzskatīja par paraugu, no kura mācījās un kuru radoši izmantoja. Uz humānisma ideoloģijas pamata radās jauna pedagoģija, reālistiskā literatūra un māksla, jauna zinātne, kas pakāpeniski atbrīvojās no reliģijas ietekmes, kritiski vērtēja pagātnes mantojumu, balstījās uz pieredzi un eksperimentu. Renesanses zinātne lika pamatus mūsdienu vēstures zinātnei, filoloģijai., astronomijai., medicīnai., anatomijai, ģeoloģijai., fizikai., botānikai u.c. zinātniskām nozarēm.