Renesanse un Humānisms

Pati noslēpumainākā un slavenākā Leonardo da Vinči glezna ir portreta šedevrs "Mona Liza" ("Džokonda"; 1503 1506). Portretā atspoguļojas tēla neparastā nozīmība, garīgums un dvēseles noskaņojums. Šis darbs saistīts ar leģendām, piemēram, stāsta, ka Monas Lizas portretā Leonardo da Vinči attēlojis pats sevi.

Izcils darbs, ko Rafaēls radīja Sv. Siksta klostera baznīcai ir altārglezna "Siksta madonna"(1519). Šajā darbā ir apvienotas visas tās īpašības, ko mākslinieks bija izstrādājis iepriekšējos sieviešu tēlos

Džovani Bellini skolnieks, ļoti apdāvināts gleznotājs, kas agri mirst. Viņa gleznās apbrīnojams kolorīts un dziļi izjusta daba, psiholoģiski saistīta ar attēlotām personām. Uztvērums sapņains, maigs, formas smalkas un daiļas. Agri mirst, uzplaukumu tādējādi sasniedzot Ticiāna daiļradē. Daudz ir gaismas un gaisa, gleznas viņš nepārblīvē ar figūrām, un tajās ir maz dzīvības. Džordžones cilvēki ir attēloti mierīgās pozās.

 Filipo Brunelleski – viens no labākajiem darbiem ir Florences katedrāles kupols.

 Albrehts Altdorfers – ‘’Donavas ainava’’ kā arī kokgriezums ‘’Apokalipse’’.

 Rembrants ‘’Naktssardze’’, ‘’Pazudušā dēla atgriešanās’’ un daudzi citi.

 Djego Velaskess – attēlojis sadzīviskas ainas ‘’Brokastis’’, ‘’Brēdas atdošana’’ un citas.

 Džoto di Bondone – freskas Atēnu kapelā.

Viņš viens no pirmajiem jaunās idejas sludināja apzināti, savos laikabiedros iemantojot ļoti lielu cieņu. Tās apliecinājums kronēšana ar lauru vainagu Kapitolijā. Viņš bija viens no tiem, kuru labprāt uzņēma un godināja gan valdnieki, gan bīskaps. Petrarka pētīja, studēja, slavināja un apjūsmoja Romas vēsturi un literatūru, daudz ko pārņēma no senatnes oratoru un dzejnieku runas, rakstu un domāšanas stila. Viņu pamatoti var dēvēt par filoloģijas zinātnes pamatlicēju. Tā kā Petrarka sevi uzskatīja par Romas kultūras mantinieku un turpinātāju, viņš rakstīja galvenokārt latīņu valodā (izņemot dzeju).

Bagātīga un daudzveidīga ir Petrarkas radošā darbība. Viņš rakstījis poēmas (,,Āfrika”), radījis vēstuļu žanru, kurā ielicis daudz no savām individuālajām izjūtām un pārdomām par sevi un savu laiku; pētījis Romas kultūru, viņam pieder senatnes valdnieku un karavadoņu dzīves biogrāfiskie apraksti. Mūsdienās vispopulārākie ir viņa soneti, kas veltīti dievinātajai Laurai, .kura bijusi reāla būtne, nevis dzejnieka fantāzijas auglis. Šī realitāte (nevis viduslaikiem raksturīgā abstrakcija) izpaužas pašā dzejas tēlā. Laura ir visa skaistā, labā, tikumiskā un cēlā iemiesojums, daiļums, kas visu savā apkārtnē dara daiļu. Viduslaiku priekšstati par zemes mīlestību saistījās ar domu par tās niecīgumu un samaitātību, taču Petrarkas dzejā tā iegūst pavisam jaunu, viduslaikiem neierastu skatījumu. Mīlestība kļūst par dvēseles attīrītāju no sārņiem, skaistāko domu un jūtu modinātāju cilvēkā.