Renesanse. Par renesanses pirmsākuma cilvēku dēvē Asīzes Francisku. Viņu neatzina uzreiz. Ren atklāja cilvēkiem tiesības uz laimi šajā pasaulē. Bet laime nozīmēja atklāt sevi, savas spējas, to, ko cilvēkam devusi daba. Plaši izplatīta bija atdarināšana, to neuzskatīja par grēku, bet gan par veiksmi un šajā procesā radās arī oriģināli darbi. 15.gs. plašu rezonansi iegūst Platona filazofija. Mediči dzimta veido Platona akadēmiju (Florencē) un dibina vienu no tajā laikā lielākajām bibliotekām Eiropā – Laurenciānu.. Pilsētas kultūru centros sāk parādīties dažādu veidu kolekcijas, veidojas pirmie mākslas muzeji. Renesanses laikmetā visi māksl Itālijā ir antīkās kultūras iespaidā. Renesanses kultūra ietekmēja dzīvi uz zemes. Pasaules uzskatu centrā nostājas cilvēks. Ren kult dominēja ideja par cilvēka spēju visvarenību. Katrs mākslinieks vēlas izcelties ar savu neatkārtojamu stilu Šajā laikā bija arī jautrība un vieglprātība, zināmā mērā to laiku bohēma. Visur ir turnīri, balles, karnevāli, izjādes. Visi apmainās ziediem dzejoļiem,. Visur valda nepiespiestība un izsmalcinātība. Laicīgās visatļautības sekas bija ārlaulības bērni, slepkavības spīdzināšana utt. Atbrīvotība un iedvesma ren kult radīja izcilus mākslas un literatūras šedevrus.
Filozofiskā doma un politiskā kultūra. Ren laik ļoti svarīga ir filazof doma, pasaules uzskats, sākotbnēji tas bija saistīts ar dabas izpēti. Florencieša Džovanni Piko della Mirandolas traktāts „Par cilvēka pašapziņu” kļuva par ren humānisma manifestu. Piko uzskata, ka cilvēks pats veido sevi par brīvu personību. Cilvēks caur kultūru spēj saprast skaistumu un cilvēka diženumu. Renesanses mājoklis ir netikai funkcionāls, bet arī estētisks. Skulptūra un glezniecība atklāj cilvēka fizisko un garīgo ideālu. Sadzīve un manieres, apģērbs, ikdienas priekšmeti un mēbeles bija ne tikai funkcionālas, bet arī skaistas. Ievērojamākais ren neoplatonisma centrs 15.gs. bija Florence Daudzas jaunās filazofijas iezīmes uzplauka t.s. humānisma akadēmijās. Akadēmijas bija neformālas un brīvi organizētas. To būtība bija erudītu pulciņi. Akadēmijās darbojās dažādu šķiru un atšķirīgu mantiskā stāvokļa cilvēki ar visai plašu uzskatu spektru. Par akadēmijām ļoti ieinteresējās jaunatne, arī inteliģences aprindās tās bija ļoti populāras. Svarīga loma politiskajā kultūrā biaj arī svinīgajām vēstulēm.
Grāmatas, bibliotēkas, skolas. Ren laik izcila loma bija grāmatām. Daudzās bibliotēkas bija ērtas un plašas lasītavas. Daudzas grāmatas renesanses laikmetā bija greznas, pārrakstītas uz pergamenta, krāšos vākos un ne katram pieejams. Izglītība tika iegūta trīsgadīgajās pamatskolās un četrgadīgajās skolās. Universitātēs apguva medicīnu, jurisprudenci un teoloģiju.
Ren zinātne un lielie ģeogrāfiskie atklājumi. Visai mūsdienu civilizācijai pamati tika likti tieši ren laik. Jebkura veida darbībai tika meklēts teorētisks pamats. Pateicoties ģeogr. Atklājumiem, pilnībā izmainījās cilvēka priekštats par pasauli. Kolumbs atklāja Ameriku. 1609. gadā Galilejs uzbūvēja teleskopu.
Ren literatūra. 13.gs.iezīmēja jaunu pavērsienu arī lit. Apbrīnojami īsā laikā uz Toskānas dialekta pamata izveidojās itāļu valoda. Literārie sacerējumi, kas tapa šajā laikā, pacēla vietējo dialektu līdz literārās valodas līmenim. Arvien vairāk un drošāk dzejnieki un rakstnieki pievērsās sava laika atspoguļojumam, jūtu patiesam attēlojumam Cilvēcisko kaislību cīņas attēlojums sāka spēcīgo raksturu kultu literatūrā. Uzmanības centrā izvirzījās materiālā pasaule ar visiem tās priekiem un bēdām. Izcilākais literāts, zinātnieks un filazofs Aligjērī Dante. Vin``s bija viens no tā laika izglītotākajiem cilvēkiem. Dantes „Dievišķā komēdija” bija kā tilts uz renesansi. Dante aizsāk pavisam jaunu ēru literatūrā. Florences dzejnieks, zinātnieks un humānists Frančesko Pertrarks biaj izcils Dantes aizsāktā stila turpinātājs un pilnīgākas izpausmes veidotājs. Viņu var dēvēt par cilvēka dvēseles pētnieku. Viņa radošā darbība ir bagātīga un daudzveidīga. Mūsdienās vispopulārākie ir viņa soneti.. lielisks literatūrā biaj arī Džovanni Bokačo. Viņš tiek uzskatīts par noveles žanra izkopēju pasaules literatūrā. Pasaules slavu viņš ieguva ar noveļu krājumu „Dekamerons”.. Viņš savu noveļu centrā nolika tirgotājus un amatniekus, zemniekus un kalpus, kareivjus un mūkus. Humānisma idejām sekoja arī citu Eiropas ziemeļvalstu zinātnieki un literāti. Piemēram Nīderlandietis Roterdamas Erasms. Pasaules slavu izpelnijās ar dedzīgo satīru „Muļķības slavinājums, kurā ar sarkastiskiem līdzekļiem izzobojis gan sava laika, gan cilvēces netikumus vispār. Itāļu kultūra, lieteratūra un māksla spēcīgi ietekmēja arī franču muižniecības progresīvākos pārstāvjus. Francūzi Fransuā Rablē var dēvēt par vienu no ren laikmeta universālākajiem cilvēkiem. Populārākais darbs – Gargantija un Pantagriels. Mišels Montēņs ir franču renesanses filozofs un rakstnieks, esejas žanra nodibinātājs, humānists, jo arī viņa uzmanības centrā ir cilvēks, cilvēks kurš dzīves jēgu meklē šajā pasaulē.. Angļu renesans es literatūra savu augstāko uzplaukuma līmeni sasniedza karalienes Elizabetes valdīšanas laikā. . Angļu renesanses literatūru iezīmēja 2 spilgtas personības – Tomass Mors („Utopija”) un Viljams Šekspīrs(„Spītnieces savaldīšana”, „ Otello”, „Karalis Līrs”’”Makbets”.) Viņa sarakstītās poēmas piederēja pie tajā laikā izplatītā poēma žanra. Šekspīra daiļradi raksturo neparasts vērienīgums – ārkārtīgi plašs interešu loks Filazofiski psiholoģiskās traģēdijas u vēsturiskās hronikas aizsācējs dramaturģijā bija Kristofers Mārlovs
Agrā renesanse. Renesanses kultūra neattīstījās vienmērīgi ne laikā, ne telpā. Par renesanses dzimteni var uzskatīt Florenci, vēlo viduslaiku visizcilāko pilsētu Itālijā. Viens no agrīnās renesanses simboliem ir Dante, bet ne mazāka nozīme tēlotājā mākslā bija izcilā dzejnieka Džoto daiļradei. Daudzi domā, ka abus saistījusi cieša draudzība. Džoto atdzīvināja glezniecību. Viņš bija Čimabue skolnieks. 1277.g. sākās fresku pirmais posms. Augšējā baznīcā Džoto gleznoja joma apakšējo daļu . Plaknes laukums, kurā tiek gleznots viņa freskās iegūst patstāvīgu nozīmi un svarīgumu. Tie netiek saistīti sižetiski, tos kopā saista vienīgi „arhitektoniski” rotājumi. Viņa freskas - „Sv. Francisks dāvā savu apmetni ubagiem”, „Ziemassvētku brīnums” u.c. Džoto apgleznoja arī Arēnas kapelu Padujā. Šis darbs ir viengabalains . Kapela ir veltīta jaunavai Marijai. Šeit redzams „Pastarās tiesas” attēlojums un „Marijas pasludināšana”. Freskā „Eņģeļa parādīšanās Sv. Annai” atklāta interjera trīs dimensijās. Pati dramatiskākā Padujas cikla freska neapšaubāmi ir „Jūdasa skūpsts”, kuras centrā ir Kristus un Jūdas figūras. Džoto proporcionalitāti un simetriju meklē ne tikia glezniecībā, bet arī tēlniecībā un arhitektūrā......pirmais perspektīvas likumsakarības atklāja Brunelleski, teorētiski tās pamatoja Alberti traktā par „Par glezniecību”. Tikai ren kult perspektīva ienāk kā vienota sistēma. Perspektīva veido pasaules modeli saskaņā ar prātu. Alberti uzskata, ka pasauli mēs bieži uztveram caur salīdzinājumu. Mēs nokļūstam pavisam citā dimensijā, kurā kustība ir attieksme pret kaut ko.<~ Florensces Santa Maria del Fiore baznīcas kupols. Filipo Brunelleski Florences Santa Maria del Fiores baznīcas projekta risinājums bija saistīts ar konstruktīvām, estētiskām, politiskām un pilsētbūvnieciskām problēmām. Augšup saasinātais kupols sastāv no divām „sīpolu mizām”, kuras saista gotiskās velves un kuru smagumi izlīdzina horizontāli apļi. Tas deva iekšēju līdzsvaru un precīzu spēka sadali. Kupols – astoņstūru velve – bija pilnīgi jauna forma. Tā varenais apjoms sakārtoja un vainagoja kopīgās būves iespaidu. Brunalleski draugs Mazačo uzskata ka ētikā nav stingras robežas starp labo un ļauno. Mazačo parāda ka viņam notikumi risinās nevis pēc hronoloģijas, bet gan pēc kristus pavēles. Ainava freskā ir neizteiksmīga un bezkrāsaina. Visa uzmanība pievērsta figūrām..... Ar Donatello ienākšanu Florences kultūrā rodas jauna tautiska strāva. Donatello savos darbos centās atklāt klasisko cēlumu un plastisko vienkāršību. Viņš kristietības tēlus bieži ieģērb Florences pilsoņu, amatnieku un nesēju tērpos. Ap 1420. gadu viņš veido „Svēto Georgu, kurš nogalina pūķi” Svētā Georga cokola nišai. Attēlojamā telpa pārpilna ar dziļām gaismēnām, veiksmīgi reljefā izmantojot perspektīvu. Viens no augstākajiem viņa sasniegumiem t.s saplacinātajā reljefā ir vienotais Siēnas baptistērija cilnis. 15.gs. vidū viņš veido kondotjēra Gatamelatas pieminekli.... Alberti un Botičelli. Leons batista Alberti ir viens no daudzajiem ren humānistiem, kuram pateicoties māksla jaunajā kultūras domāšanā kļušt tikpat nozīmīga kā pasaules uzskats. Trīs viņa traktāti par glezniecību, arhitektūru un skulptūru ir mākslas teorijas kvintesence. Fl. Ručellai pilī Alberti nostiprina t.s aristokrātiskās pils tipāžu, kurā akcentēts proporciju smalkums. Albertī projektē Sv. Andreja baznīcu Mantujā. Tas ir pabeigtākais Albertī darbs. Sandro Botičelli ir ideālā skaistuma dziesminieks un estēts viņš daudzko aizguvis no Filipo Lipi. „Judīte” ir sava veida pārdomas par to , kas ir jūtas. „Sv. Sebastians” turpretī liek sevi pamanīt vispirms ar spilgti izteiktu līniju. Botičelli pagarina proporcijas, attālina ainavu. Viņa glezna „Pavasaris” kura daudzējādā ziņā ir sarežģīta un neizprotama. Florencē tapusī „Veneras dzimšana” nepavisam neatsaucas uz gaismas iespaidiem. Gleznā nav slavināts laicīgās sievietes skaistums. Dabu atklāj 3 stihijas – gaiss, ūdens, zeme.
Dižrenesanse. Pirmsākumi. Renesanses ģēnija Leonard oda Vinči persinība uzplauka un veidojās Florences kultūrā. Savā daiļrades agrīnajā periodā top vairākas Leonardo Madonnas. Agrīnajās Leonardo gleznās gaismai kura plūst pāri figūrām ir divi avoti – no priekšpuses un no aizmugures. Viņš vēlas iegūt apjoma efektu. Viņa nepabeigtā darba „Austrumu ķēniņi pielūdz Jēzu” sižets bija ļoti populārs. Milānā top lielākā daļa viņa teorētisko pētījumu. Viņš realizē meliorācijas, kanalizācijas, pilsētbūvniecības projektus. Viņš pirmais tik konsekventi un pārsteidzoši spēja atdalīt mākslu no zinātnes. Milānā top viņa glezna „Madonna grotā” un freska „Svētais vakarēdiens”. Tas ko viņš dēvē par „gaisa perspektīvu faktiski ir attāluma mērs, kas atkarīgs no attēlotā gaisa slāņa blīvuma un toņu iespējām.. Tāpēc viņa darbos ir šīs it kā „nomazgātās”, izplūdušās kontūras. Freskā „Svētais vakarēdiens viņš lietoja paša izgudrotu savdabīgu freskas glezniecības tehniku: temperu uzlika uz ciuetas, noslīpētas grunts ar ļoti plānu virsējo kārtu. Šī tehnika noveda gleznu pie ātras un nenovēršamas bojāejas.
Jaunā gadsimtā ieejot. 16.gs. ir dziļa dramatisma, kontrastu, arī uzvaru un panākumu laiks reliģijā, politikā, filozofijā, zinātnē un mākslā. Mikelandželo Buonarroti mākslu uztvēra kā dvēseles satraukumu. Iedvesmas avots viņam bija kultūra, cilvēces garīguma vēsture. Darbā „Pieta” neapšaubāmi viņš ir ietekmējeis no ziemeļu gotikas un mirušā Kristus attēlošanu uz Dievmātes ceļiem. Ap 1501. – 1504. gadu Mikelandželo radaDāvida tēlu, kuru novietoja pie ieejas Palaco della Sinjorija. Rafaēls par sevi sāk runāt jau ar pirmo gleznu „Marijas saderināšanā. Rafaēls pārsteidz skatītāju ar tēliem, kuri novietoti gleznas priekšplānā. Ap 1507.g Rafaēls glezno darbu „Madonna ar putniņu”
