Renesanses kulturas butiba

Renesanses kultūras būtība, tās objektīvā vēsturiskā jēga bija tā, ka .renesanses kultūra sāka ideoloģisku cīņu pret feodālismu un visām tā izpausmēm reliģijā, filozofijā, zinātnē, literatūrā un mākslā. Toreizējie kultūras darbinieki jaunās, laicīgās inteliģences pārstāvji nesamierināmi cīnījās pret teoloģiju, sholastiku, askētismu, mistiku, pret feodālisma laikmetam raksturīgo literatūras un mākslas pakļaušanu reliģijai. Viņi tiecās radīt jaunu kultūru, kas balstītos uz autonomās cilvēka personības brīvas attīstības principu, uz personības atbrīvošanu no reliģijas un baznīcas apgrūtinošās aizbildnības. Viņi cildināja laicīgās dzīves priekus, tiecās kritiski izprast apkārtējās parādības un analizēt kā cilvēka ārējo, tā arī iekšējo pasauli. Viņi sauca sevi par h u m ā n i s t i e m (no latīņu vārda ,,humanus” cilvēcīgs), ar to uzsvērdami viņu veidojamās kultūras laicīgo raksturu, tās slieksmi apmierināt tīri cilvēciskas, pasaulīgas intereses. Visai raksturīga līnija renesanses laikmeta humānistu darbībā bija ,,pasaules un cilvēka atklāšana”, dedzīgas zinātalkas, tieksme izdarīt atklājumus un izgudrojumus visās dzīves jomās

Antīkos autorus izmantoja jau viduslaikos, bet pavisam citādi nekā renesanses literatūrā. Viduslaiku rakstnieki ņēma no antīkajiem autoriem ,,burtu”, t. i., atsevišķas ziņas, sentences, motīvus, kas bija izrauti no konteksta un turklāt vēl ņemti nevis no pilnajiem tekstiem, bet parasti no dažādiem kompendijiem un komentāriem. Turpretim renesanses rakstnieki sāka lasīt un studēt pašus antīko autoru darbus un pievērst uzmanību visbūtiskākajam šais sacerējumos to laicīgajam, pagāniskajam garam, to idejām un tēliem, kas ļoti atšķīrās no ideju un tēlu sistēmas viduslaiku daiļdarbos.

Kopumā renesanses laika cilvēki ņēma no antīkās literatūras to, kas viņiem palīdzēja paplašināt redzesloku.

Tas bija lielais progresīvais rezultāts, ko deva renesanses laika humānistu milzu darbs antīkās kultūras studēšanā: Turklāt antīkā kultūra tika izmantota pirmām kārtām par atbalsta punktu, lai nostiprinātu jaunās idejas un jaunās kultūras tendences, kas organiski izauga no šī laikmeta cilvēku sabiedriskās prakses.

Lielu palīdzību renesanses laika cilvēkiem viņu cīņā par. cilvēka personības pašnoteikšanos sniedza pievēršanās tautas daiļradei, folklorai, tautas gudrībai, starp citu, tautas sniegtajiem sabiedrisko attiecību vērtējumiem. Tieši tur renesanses humānisti varēja atrast vēl spilgtāk nekā antīkās pasaules rakstnieku daiļradē paustas idejas par taisnīgumu, vienlīdzību, brīvību no jebkuriem spaidiem un aizspriedumiem, īstu dzīvesprieku un cilvēka instinktu likumības atzīšanu. Visi lielie renesanses rakstnieki tiklab Itālijā, kā arī citās zemēs savai daiļradei daudz guvuši no šī tautas avota. Turklāt antīkā un tautiskā strāva renesanses literatūrā nebija pretrunā, bet, gluži otrādi, izpaudās paralēli, reizēm savīdamās, tomēr parasti līdz galam nesakrizdamas.

Visas Eiropas renesanses dzimtene bija Itālija, jo tur šai kustībai bija spēcīgi sociāli ekonomiskie priekšnoteikumi, kas izpaudās agrā pilsētu un pilsētas kultūras uzplauksmē. Tomēr bija vērojama zināma ideoloģisko parādību aizkavēšanās salīdzinājumā ar zemes sociāli ekonomiskās attīstības procesiem. Piemēram, kaut arī Itālijas lielākās pilsētas ekonomisko uzplaukumu sasniedza jau XIII gadsimtā, visā XIII gadsimtā itāliešu literatūrā un mākslā valdīja feodālā ideoloģija. Tikai XIII un XIV gadsimta mijā Itālijas dižākā dzejnieka Dantes daiļradē sāka parādīties atsevišķas renesanses iezīmes. Pati renesanses kustība sākās XIV gadsimtā tās rakstnieku paaudzes darbos, kas nāca pēc Dantes.