Renesanses laikmeta kultūra un humānisma ideāli

Nāciju un nacionālo valstu veidošanās, diplomātisko attiecību sākumi.

Pāreja no naturālās saimniekošanas sistēmas un naudas ekonomiku, feodāļu sociāli ekonomiskās lomas mazināšanās.

Pasaules telpas paplašināšanās cilvēku apziņā (lielie ģeogrāfiskie atklājumi)*,

Izmaiņas pilsētu iedzīvotāju sociālajā struktūrā: bagāta baņķieru un tirgotāju slāņa izveidošanās.

Varenas flotes izveidošanās (Venēcijas flotē vien ap 3000 kuģu).

Hierarhiski veidota sbiedrība, kas pauda tieksmi uz noslēgtību un saistību ar noteiktu zemes īpašumu. Cilvēks, kas piedzima noteiktā kārtā, visbiežāk palika tajā līdz mūža beigām un atstāja to mantojumā saviem bērniem. Ļoti dažādās formās attīstīta komunāla autonomija ar savu racionālu pārvaldes, nodokļu, policijas sistēmu. Pastāvēja iespējas izmainīt savu sociālo stāvokli

Eiopiešu interese par Austrumu precēm, kuras sākotnēji tika piegādātas ar arābu tirgotāju starpniecību.

Itālijas pilsētas krustceles starp Eiropas un Austrumu tirgu, tas izskaidro straujo ekonomisko attīstību šajā reģionā. Galvenie ieguvēji arābu tirgotāji, kas Austrumu virzienā kontrolēja tirdzniecības ceļus pa iekšzemes jūrām, un arī starpnieki itālijas pilsētu (Venēcija) tirgotāji. Tas neapmierināja Spānijas, Portugāles, vēlāk arī Holandes, Vācijas, Francijas, Anglijas tirgotājus.

portugāļu jūras braucējs Vasko da Gama (1498) to atrod, apbraucot Āfrikas kontinentu,

ar Amerikas atklāšanu saistītie Rietumu ceļa meklējumi uz Indiju (Kristofors Kolumbs 1492).

Atskaites pamats kosmoss un tajā valdošā harmonija. Dievs kopā ar cilvēkiem veido vienotu pasauli. Cilvēks izjūt sevi kā dabas daļu, kā daļu no vienotā veseluma un attiecina harmonijas principus uz sevi, ievērojot dvēseles līdzsvaru, mērenību, savaldību. Viņš dzīvoja tagadnei un uzskatīja, ka viss notiekošais pasaulē (tapšana, nobriešana, sairšana un atgriešanās pie sava pirmsākuma)cikliski atkārtojas.

Atskaites pamats Dievs. Dievs visa esošā Radītājs un Kungs. Pats viņš atradās ārpus pasaules. Starp Dievu un visu dzīvo radību nepārvarama plaisa. Cilvēks dzīvoja bailēs no mūžīgās bojāejas un cerībā uz atpestīšanu. Vienīgi pakļaušanās Dieva gribai viņam deva cerības uz dievišķo žēlastību. No grēcīgā cilvēka tika gaidīts askētisks dzīvesveids un savu dabisko tieksmju apspiešana.

Vērsās pret kārtu ierobežojumiem, jo uzskatīja, ka ne jau dižciltība pēc dzimšanas, bet gan individualitāte un personiskās īpašības spēj nodrošināt slavu un cieņu.

Notika pakāpeniska atbrīvošanās no baznīcas visaptverošā varas monopola, reliģija kļuva par vienu no dzīves sfērām, kas cieši saistīta ar visām pārējām. Eiropas daļā valdošā vara piederēja Romas katoļu baznīcai

Dižciltīgo kārtas dominēšana baznīcas pārvaldes institūcijās (paši vadītāji piekopa pamatā laicīgu dzīvesveidu).

Reformācija apliecināja, ka tā laika sabiedrībai raksturīgs individuālisms, nevis akla paklausība, un veicināja šī individuālisma pilnīgošanos.

Būtisks reformāciju veicinošs faktors bija iespiedtehnikas izgudrošana, un ātru reformācijas ideju izplatīšanos veicināja grāmatu iespiešana.

Luters šajā laikā sāka tulkot Bībeli vācu valodā. Šo milzīgo darbu Luters beidza 1534. gadā, un šis tulkojums palīdzēja izveidoties vācu literārajai valodai. Kad Bībele bija pārtulkota vāciski un pavairota ar iespiedtehnikas palīdzību, to varēja izlasīt ikviens kristietis. Tas bija sākums Svēto rakstu tulkošanai nacionālajās valodās. Latvijā, piemēram, kontrreformācijas un reformācija cīņa veicināja latviskās rakstu tradīcijas tapšanu.