Rentes teorija
Deivids (Dāvids) Rikardo ir dzimis 1772. gads 19. aprīlī, bijis ebreju izcelsmes angļu ekonomists. Viņš piedzima Londonā bagātā komersantu ģimenē. Viņa tēvs nodarbojās ar vairumtirdzniecību, vekseļu un vērtspapīru pirkšanu un pārdošanu. Tā bija laba skola jaunajam Rikardo un iztikas avots viņa septiņpadsmit brāļiem un māsām. Divus gadus viņš mācījās pamatskolā, pēc tam tēva brāļa kantorī Amsterdamā apguva praktiskās komercijas pamatus. Pēc tam atgriezies Londonā, viņš turpināja pašizglītošanos, ņemdams privātstundas. Sešpadsmit gadu vecumā viņš jau strādāja ar naudu un vērtspapīriem, palīdzēja tēvam kārtot darījumus biržā. Divdesmit piecu gadu vecumā viņš bija miljonārs. 1799. gadā Rikardo rokās nejauši nonāca Ā. Smita „Wealth of Nations”. Tās saturs ieinteresēja Rikardo, un viņš pievērsās ekonomikas studijām. 1809. gadā viņš publicēja anonīmu pamfletu „Zelta cena”. Tajā viņš rakstīja, ka zelta augstā cena liecināja par banknošu vērtības krišanos. 1816. gadā Rikardo publicēja rakstu „Priekšlikumi lētai un stabilai naudas apgrozības nodrošināšanai”. Tajā viņš uzsvēra, ka augoša un stabila naudas apgrozība bija iespējam, ja izmantoja banknotes, kuru masu noteica to brīva apmaiņa pret zeltu. Rikardo uzskatīja, ka zelta krājums 3 miljonu mārciņu vērtība būtu pietiekošs 24 miljonu mārciņu banknošu apgrozības nodrošināšanai. Viņa domas un darbi veicināja banku reformu un Lielbritānijas karalienes Viktorijas laikā. 1819. gadā kā zemes lielīpašnieku viņu iecēla Anglijas parlamenta apakšpalātā, kur viņš darbojās līdz pat mūža beigām. Viņš nomira pašā spēku plaukumā, 51 gada vecumā. Nāves cēlonis bija galvas smadzeņu iekaisums. Rikardo dzīvoja un strādāja trauksmainā un dramatiskā laikā. Tas bija pārmaiņu laiks kontinentālajā Eiropā un Britu salās.
Rikardo var uzskatīt par Ā. Smita iesāktās sistēmas veidošanas turpinātāju, tomēr dažas Rikardo idejas niansēs atšķīrās no Ā. Smita idejām.
Izšķirstīdams Ādama Smita darbus par nācijas bagātību, viņš nolēma sākt darbu pie grāmatas „Politiskās ekonomijas un nodokļu pamati”, tas bija apjomīgs darbs, kas sastāvēja no 32 nodaļām, kas bija sakārtotas trijās daļās. Pamattēmas bija trīs: maiņas vērtības noteikšana un mērīšana, ienākumu sadalīšana, un nodokļu problēmas.
Renti bieži sajauc ar procentiem un peļņu no kapitāla un parasti runājot šo terminu pielieto pie visiem ikgadējiem maksājumiem zemes īpašniekam. Peļņai negatīvo iznākumu pastiprināja rentes pieaugums. Ja pieauga rente, tad pieauga maizes un citu pārtikas preču cenas un arī algas izmaksas, bet savukārt peļņa samazinājās, jo algas izmaksu zemākā robeža vienmēr bija apmaksājamais iztikas minimums. Rikardo uzskatīja, ka maizes cena valstī bija augsta tāpēc, ka augsta bija rente. Savukārt rente bija augsta tāpēc, ka pastāvēja labības importa ierobežojumi, bija labības iztrūkums valstī. Tā kā labības nepietika, tad laukos apstrādāja arvien sliktākas zemes un sāka ievākt aizvien zemākas ražas no katra akra zemes. Izmaksas palielinājās vairāk, nekā labības ievākums, bet rente, kuru noteica augošais zemes pieprasījums nomai un tās apstrādei – pieauga. Rente bija augsta tāpēc, ka auga pieprasījums pēc lauksaimniecībā izmantojamās zemes, tās nomas.
