Rīga Aleksandra Čaka dzejā un rīdzinieka skatījumā

Šī tēma man ir tuva tādēļ, ka es pats esmu Rīgas, pilsētas bērns, un viss, kas šeit notiek, nav man vienaldzīgs. Tā kā kursa darbs man ir jāraksta latviešu literatūrā, tad, kas likumsakarīgi, jāraksta ir par Aleksandru Čaku, bet lai šim darbam būtu, kāda atšķirība no citiem darbiem par A.Čaku, es nolēmu savā darbā iesaistīt jaunākās paaudzes dzejnieku darbus un domas par pilsētu un A.Čaku. Starp viņiem nav tādu, kas rakstītu tikai par pilsētu(Rīgu). Jāatzīst, ka man liels šoks bija uzzināt, ka Gatis Krūmiņš nesen ir miris, jo uz viņa domām par pilsētu es un A.Čaku es biju ļoti cerējis. Es esmu iecerējis vairāk izmantot savā darbā jauno dzejnieku domas, ja vien viņi būs atsaucīgi un piekritīs sarunām ar mani, bet ja nē, tad izmantošu tikai viņu dzejas materiālus.

3.Rīga mūsdienu dzejniekiem un, kas mūsdienu dzejniekiem ir A. Čaks.

Mans mērķis ir parādīt A. Čaka Rīgu, lūkojoties uz to manām acīm. Parādīt A. Čaka pilsētu ar visu tajā reāli esošo. Mūsdienu dzejnieku abstrakto skatījumu uz to. Uzzināt, kas mūsdienās cilvēkam - dzejniekam ir Rīga vai pilsēta vispār. Vēl es ceru uzzināt, kas mūsdienu dzejniekiem ir A. Čaks un ko viņi par to domā.

Šajā darbā es izmantošu Čaka laika biedru atmiņas, Čaka kopotos rakstus, dzejoļu grāmatas un izlases, jaunās literatūras almanahu “Luna”, kā arī atsevišķus rokrakstus, kuri nav iegrāmatoti un es tos nevarēšu minēt literatūras sarakstā un atsaucēs.

Rīga ir Čaka pilsēta. Viņš to izauklēja būdams tajā lielāko sava mūža daļu. Tagad viņš Rīgā ir uz mūžīgiem laikiem. Viņa sirds ir Rīgā.

Čaks pazina Rīgu kā pats sevi. Tā pat kā es, viņš zināja, kad pilsēta dzīvo – naktī. Rīga ir organisms, kurš guļ un ir nomodā. Dienā tā guļ, tajā šļūkā gandrīz miljons nesaprastu ļautiņu, bradā pa to, bet Rīga to pacieš, jo tā guļ un gaida nakti. Naktī Rīga uzelpo. Naktī vējš izsvilpo tukšās ielas.

Čaks zināja, ka viņš Rīgā paliks uz mūžu …Bet, ko viņš teiktu tagad ?

Rīga jau ir palikusi tā pati, bet viņa iemīļotās nomales vairs nav. 50.gadu

laikā Rīgā maz kas ir mainījies . Ir tās pašas ielas, tās pašas mājas, arī staigules ir tādas pašas, pat afišu stabi daudzviet ir tie paši, kas bija Čaka laikā.

“Paradoksāli – miers Latvijā vietām postījis vairāk nekā karš.” Nenoliedzami to var attiecināt arī uz Latvijas galvaspilsētu – Rīgu. Čaks dzejolī “Rīgai” runā par drupām, nolaistiem namiem u.c.

Taču šķiet, ka tas turpinājās Latvijā vēl 40. gadus...