Rīga Livonijas kara laikā

Rīgas tālāko politisko likteni izšķirīgi ietekmēja Livonijas karš. Visām valstīm, kas piedalījās karā (Lietuva un Polija, Zviedrija un Krievija) un iesaistījās cīņā par kundzību Baltijas jūrā, Rīga, neapšaubāmi, bija visvairāk kārotais kumoss. Militāri politiskos cīņas apsvērumus allaž noteica tirdznieciskās intereses.

Krievu Livonijas politikā nozīmīgākais motīvs nebija ne “Tērbatas mesli”, ne arī pareizticīgo baznīcu stāvoklis Baltijā, bet gan tas apstāklis, ka Krievijai nebija ērtas pieejas pie jūras. Kā uzsvēra Ivans IV Bargais, Livonijas politiskās varas nepiešķirot krievu tirgotājiem “tirdzniecības brīvību”: krievu tirgotājiem esot atņemtas tirdzniecības novietnes, pagrabi un kvartāls, aizliegti tieši sakari ar ārzemniekiem, kamēr paši rīdzinieki bez ierobežojumiem gūstot peļņu no starpniecības tirdzniecības. To apliecina kāda Nirnbergas tirgotāja piezīme, ka “livoņi bija it kā iebāzuši krievu tirgotājus maisā, tā ka krievu tirgotāji bija spiesti tirgoties tikai ar viņiem”. Šīs blokādes pārvarēšanā, tiešos sakaros ar Rietumiem visvairāk ieinteresētā puse bija nevis feodāļi vai tirgotāji paši, bet gan topošās patvaldības valsts aparāts: Krievijas ārējās tirdzniecības lielākā daļa, kā zināms, bija cara varas monopols.

Poļu un lietuviešu magnāti, kam bija nepieciešams eksportēt lauksaimniecības produktus no Lietuvas lielkņazistes, bija ieinteresēti dabūt savā ziņā kontroli pār Rīgu. Eksporta uzplaukums sākās jau sen pirms Livonijas kara. Polijas un Lietuvas tuvināšanās un abu valstu reālūnijas, t.s. Rečas Pospoļitas, nodibināšanās (1569. g.) šo ieinteresētību vēl pastiprināja Šļahtičiem īpaši svarīga bija kundzība pār tirdzniecības ceļu sistēmu, kura saistīja Dņepras un Daugavas augšteces. Šo komunikāciju sevišķo nozīmīgumu izprata Polijas valdnieks Sigismunds II Augusts, tāpēc nemitējās pastāvīgā, neatslābstošā interese par notikumiem Rīgā.

Tieši kara postījumi Rīgu skāra maz. Neviena no karojošām pusēm nemēģināja ieņemt Rīgu triecienā, Rīga negāja no rokas rokā, kā, piemēram, Tērbata vai Navra. Krievu armija trīs reizes nonāca Rīgas tuvumā, ikreiz gan apmierinoties ar pilsētas pievedceļu postīšanu tuvākajā un tālākajā apkārtnē. Rīgas tirdzniecību karš ietekmēja daudz mazāk, nekā to varēja gaidīt. Kara gados caur Zunda šaurumu ar Rīgas kravām vidēji izgāja 137 kuģi. Eksporta ziņā paši neizdevīgākie gadi Rīgai bija, kad karadarbība norisinājās visnozīmīgākajā Rīgas tirdzniecības aizmugures daļā – Baltkrievijā.

Rīgas iedzīvotāju valdošais slānis labprāt pārspīlēja pilsētas postu, tomēr finansiālajā ziņā pilsētas stāvoklis patiesi bija krasi pasliktinājies. Pieaugušo izdevumu segšanai tika ieviests akcīzes nodoklis par visām ievestajām precēm 2 – 3 % apmērā no preces vērtības. Rīgas rāte aizņēmās naudu no abām ģildēm un bagātākajiem nomniekiem un tirgotājiem. Vēlāk, gadsimta beigās, rāte saviem kreditoriem atmaksāja ap 100 tūkstošus marku, galvenokārt par uzkrātajiem procentiem, kas bija 6 % gadā.

Rīgas rātei bija par ko raizēties. Livonija sabruka kā kāršu namiņš. 1561. g. 28. XI abi Rīgas feodālie senjori – Livonijas ordeņa mestrs un Rīgas arhibīskaps – pakļāvās un zvērēja uzticību Sigismundam II Augustam. Rīgas arhibīskapija tika iekļauta sākumā Lietuvas, vēlāk Polijas – Lietuvas sastāvā.