Rīgas Svētā Jāņa baznīca

Kurš gan no Rīgas dievnamiem var lepoties ar pilsētas dibinātāja bīskapa Alberta mūra pils pamatiem zem savām sienām? To spēj tikai Rīgas Sv.Jāņa baznīca, kura ieņem nozīmīgu vietu 1201.gadā dibinātās pilsētas telpā starp Skārņu, Jāņa un Kalēju ielām. Šo vietu vēl nozīmīgāku darīja atrašanās starp Rīdzenes upi un pirmā Rīgas centra galveno Skārņu ielu, jo tanī laikā, kad vēl nebija Sv.Jāņa baznīcas, bīskapa pils un tās tornis sargāja pieeju pilsētai un ostai no dienvidrietumu puses. Tikai Sv.Jāņa baznīcas pagrabos ieejot, vērīgais un zinātkārais pamanīs no Daugavas dolomīta radzēm mūrētu sienu fragmentus, kuri nav saistāmi ar dievnama sienu pamatiem. Taču lielie un aptēstie dolomītu bloki, to mūrējumu raksts un saistviela ļauj pazīt te mūra Rīgas simbolisko sirdsvietu.

Strauji augošajā amatnieku un tirgotāju Rīgā kā arī šaurajos gruntsgabalos bīskapam un Zobenbrāļu ordenim drīz kļuva par šauru. Viņi vairs nevēlējās būt par "stūra akmeni " pilsētai un ostai un ar savām rezidencēm pildīt sardzes funkcijas. Šaurība un ciešā saskare ar pilsētniekiem apgrūtināja administratīvo un politisko misiju. Tāpēc jau 1211.gadā lika pamatus jaunajai Sv.Marijas jeb Doma baznīcai un gabaliņu tālāk aiz tās uz ziemeļiem ap 1230.gadu sāka būvēt jaunu pili otro bīskapa rezidenci.

1234.gadā bīskaps Nikolajs dāvina savu priekšgājēju celto pili ar tajā izbūvēto kapellu un vēl dažus pieguļošos gruntsgabalus dominikāņu ordeņa mūkiem. Agrākajā rezidencē viņi izveidoja klosteri un iesvētīja pils kapellu par Sv.Jāņa Kristītāja baznīcu. Šīs tagadējās Sv.Jāņa baznīcas priekšteces formu, vietu un izmērus varam lēst vairs tikai aptuveni, jo vairākkārt pārbūvēta, tā atrodas citā vietā un pauž atšķirīgu estētiku nekā XIII gs. sākumam raksturīgās skarbās un robustās arhitektūras formas.

Klostera kapella tomēr izrādījās par mazu augošās pilsētas iedzīvotāju uzņemšanai draudzē. Kāda atraitne jau 1324.gadā bija dāvājusi naudu Sv.Jāņa baznīcas kora daļas jaunbūvei. Ap 1330.gadu dominikāņu mūki mērķtiecīgi gatavojās sava klostera un baznīcas paplašināšanai un piepirka vēl klāt papildus zemes gabalus. Tādējādi drīz varēja sākties celtniecība. Nedaudz gados cieši pie Skārņu ielas malas no sarkani dedzinātiem ķieģeļiem uzcēla četras travejas garu vienjoma halles tipa draudzes telpu ar īsu kora daļu un trapecveida apsīdu. Baznīcu klāja divslīpņu jumts no sarkaniem kārniņiem. Bet celtni tāpat kā tagad rotāja neliels t.s. jumtraga tornītis.

Sv.Jāņa baznīcas arhitektoniskā savdabība izceļ to pārējo Rīgas dievnamu vidū. Baznīcas vecākās daļas fasāde ir gluds ķieģeļu mūris ar gotikas arhitektūras tradīcijām atbilstoši platām un augstām logailām.

Precīzs šīs izteiksmīgās daļas celtniecības laiks nav izzināms, taču tas būs noticis īsi pirms reformācijas, kad dominikāņu ordenis, tāpat kā visa katoļu baznīca, nojaušot tuvo sociālo satricinājumu iespēju, atsacījās no ārējas pieticības un ņemot talkā laicīgu greznumu, centās pievērst sev uzmanību un pilsētnieku sirdis. Šīs aktivitātes rosināja Rīgas rātes 1491.gadā izdotais rīkojums par Sv.Jāņa baznīcas atjaunošanu. Prasīto uzdevumu skaitā būs ietilpusi arī interjera atjaunošana, kas XV gs. beigu un XVI gs. sākumā rezultējusies ar Baltijā greznāko tīklu velvju griestu uzmūrēšanu. Rīgas namnieki gādāja par to, lai pie baznīcas sienām izveidotajās pīlāru starpās ievietotu pilnu skaitu altāru, cik dievnamā bijis tā ziedu laikos.