Rokoko arhitektūra un māksla

Rokoko fr. Rokoko< rocaille gliemežvāku ornaments) 18. gs. Eiropas un Amerikas valstu mākslas, arhitektūras, modes stils; saistīts ar vēlo baroku un agro klasicismu.

Iezīmējoties absolūtisma krīzei, zināmās franču aristrokrātijas aprindās jau 17. gs. Beigās sāka attīstīties skepticisms, radās neticība cēliem ideāliem un ētikas normām. Sāka dievināt tikai sievietes skaistumu un vīrieša aso prātu. Humors, rotaļīgums, laipnība kļuva par galanta vīrieša raksturīgākajām īpašībām. Taču Luijs 14. turēja aristrokrātiju stingrā paklausībā, un šīs tendences nevarēja brīvi izpausties. Brīvdomīgā aristrokrātija varēja izvērsties tikai pēc karaļa nāves(1715). Līdz tam aristrokrātijas sabiedriskā dzīve noritēja galvenokārt Versaļas pilī karaļa uzraudzībā, tagad, kad valsts lietas vadīja Orleānas hercogs(1715 1723) un kardināls Fleri(1723 1743), aristrokrātijas pārstāvju jaunceltajās savrupmājās Parīzē. Šīs pārmaiņas atspoguļojas laikmetīgajā arhitektūrā un lietišķajā mākslā.

Rokoko stilam attīstoties, dekora ornamentālais komplekss sarežģījās arvien vairāk, arvien pārliecinošāk sāka izpausties rokoko līnijai raksturīgais straujais pagrieziens gandrīz diametrāli pretējā virzienā un atpakaļ. Šāda līnija atgādina zibens līkloci vai čūskas sliedi smiltīs.

Jauno dekoratīvo iekštelpu stilu izplatīja arhitekti zīmētāji, flāmu baroka ietekmētie Ž. M. Openors, Ž. O. Meisonjē un citi meistari, kas pārpludināja Parīzi un pēc tam visu Eiropu ar gravētiem rokoko ornamenta paraugiem.

Risinot jaunā interjera problēmas, franču dekoratīvās mākslas meistari sāk tiekties pēc apžilbinošas feerijas iespaidiem. Telpu spožumu kāpina ar stikla virsmu un dabiskā un mākslīgā apgaismojuma efektiem. Spoguļus, kas sniedzas no grīdas līdz griestiem, izvieto nevis pret logiem, kā Versaļas spoguļu galerijā, bet citu citam pretī, ar daudzajiem atspulgiem radot iluzoru anfilāžu rindas. Lielie logi ļauj saules stariem brīvi rotaļāties telpās. Vakarā tās apgaismo lustras, kas nolaistas no griestiem gandrīz līdz cilvēka galvas augstumam un atrodas uz vienas ass ar spoguļiem, un vijīgiem zariem līdzīgi svečturi žirondoles. Lustras ar žirondoles rotā kristālstikla karekļi ar gludām, spožām skaldnēm un asām, taisnām šķautnēm. Saules vai sveču gaismā karekļi spīguļo visās varavīksnes krāsās, bet, lustrai sakustoties, iemirdzas simtiem dzirkstelīšu. Tās uzdzirkstī un dziest tāpat kā cilvēku dzīvības. Viss mainās, viss irst, viss atdzimst. Šāda rokoko telpa pilnīgi pretēji stabilitātes jēdzienam pauž Heraklīta pamanīto dzīves nepārtrauktā mainīguma ideju.

Tipiska franču rokoko iekštelpa ir arhitekta Ž. Bofrana (1667 1754) izveidotajā prinča de Subisa savrupmājā (1730). Ja barokā pasaules uztveres galvenais simbols bija bumba planētas forma, tad par rokoko raksturīgāko simbolu kļuva dimants laimes un uzvaras simbols. Par dimanta brīnumspēku tika izplatītas leģendas. Grāfs Kaliostro esot rakstījis ar dimanta spalvu. Viņš esot atradis “filozofisko akmeni” tādu dimantu, kas dod veselību un spēku tiem, kas tam pieskaras. Arī cilvēka raksturam, pēc rokoko uztveres, vajadzēja būt kā dimantam gaišam, cietam, asam.