Roma: no karaliskā perioda līdz imperatora valdīšanai

Romas valsts veidojās un paplašinājās nemitīgos karos. Ap6. gs. Beigām p.m.ē. Roma jau bija izveidojusies par aristokrātisku vergturu republiku, kurā valsts vara piederēja tautas sapulcei un Romas senātam. Ar laiku Romas ietekme kļuva noteicošā visās apkārtējās zemēs. Mūsu ēras 1. 2. gadsimtā Romas valsts sasniedza savas teritorijas maksimālās robežas, kas stiepās no Spānijas krastiem rietumos līdz Persijai austrumos un no Britānijas ziemeļos līdz Vidusāfrikai dienvidos.

Tādējādi Romas valsts māksla antīkajā pasaulē ieņēma vadošo vietu un aptvēra aptuveni 100 gadu ilgu laika posmu no 6.gs. beigām p.m.ē. līdz 5.gs. beigām m.ē.

Romas māksla veidojās saplūstot Apenīnu pussalā dzīvojošo un romiešu iekaroto tautu (etrusku, latīņu, osku, samnītu, umbru u.c.) kultūrām.

Romas valsts mākslu var iedalīt vairākos laika periodos Romas republikas laiks,

Visplašākais avots, kas sniedz informāciju par romiešu republikas posma glezniecību (2.gs. 30.g. p.m.ē.) ir rakstītie avoti un arheoloģiskie izrakumi.

Visizplatītākā šajā laikā bija dekoratīvā sienu glezniecība, kas ir saistīta ar grezno savrupmāju un villu celtniecību. Vislielāko un visprecīzāko ieskatu tā laika dekoratīvajā sienu glezniecībā sniedz izrakumi Pompejos, Herkulānā un Stabijos. Šie sienu gleznojumi lielākoties darināti īpašā enkaustikas un temperas tehnikā un balstās uz grieķu monumentālās glezniecības tradīcijām. Pēc savas stilistikas šie sienu gleznojumi ir ļoti dažādi. Mākslas zinātnē tos iedala četrās grupās, jeb stilos. Visvecākais ir inkrustācijas stils (2.gs. p.m.ē.), kas atdarina sienu apšuvumu, tāpēc izskatās, it kā siena būtu izlikta no dažādiem marmora vai jašmas kvadrātiņiem. Arhitektoniskās detaļas – pilastri, dažādi izvirzījumi un dzegas darinātas apjomīgas no apmetuma, un gleznojums to formas vēl izceļ un pastiprina. Šim stilam raksturīgi ir Flāviju dzimtas nama sienu gleznojumi Pompejos. Pēc tam (1.gs.80. 20. gados p.m.ē.) parādījās arhitektoniski perspektīvais jeb otrais stils. Šajā laikā sienas vairs nedekorēja ar apmetuma veidojumu, bet atstāja gludas un noklāja ar perspektīvā gleznotām vairākplānu kompozīcijām, kur attēloja arhitektūras fragmentus (kolonnas, pilastrus, nišas, portikus), bet starp tiem ievietoja reālistiskas ainavas un no grieķu mitoloģijas smeltas daudzfigūru kompozīcijas, dažkārt tie pat bija griķu mākslinieku darbu sižetu atdarinājumi. Šādi gleznojumi vizuāli paplašināja telpu. Dažkārt telpas bija tik spēcīgi izgreznotas, ka ienācējs jutās kā ziedošā dārzā. Viens no šāda stila namiem ir ‘’Mistēriju villa’’ Pompejos, kur šim stilam raksturīgi attēlotas grieķu vīna dievam Dionīsam veltītās mistēriju norises. Tā ir joslveidā izvērsta daudzfigūru kompozīcija, kas darināta uz sarkanu paneļu fona ar melniem, vertikāliem telpas dalījuma akcentiem. Tajā attēlota visa mistērijas gaita un norise, sākot ar gatavošanos upurēšanai un šķīstīšanas procedūru un beidzot ar šaustīšanas ainu. Plūstošās, smalkās zīmējuma līnijas un tīrās mirdzošās krāsās te atveidota fantastiska aina ar bakhantēm un alegoriskām sieviešu figūrām, kas visas dejo, spēlē, upurē un caur savu upuri atdzimst jaunai dzīvei.