Roma: pilsētas vēsture un ievērojamākie arhitektūras objekti

Šajā cīņā Roma guva uzvaru: III gs.p.m.ē. vidū visa Itālija jau atradās romiešu varā. Roma bija vienlaikus gan zemkopju balsts, gan ari tirdzniecības centrs upju un sauszemes ceļu krustpunktā/ tāpēc tā izdevīgi savienoja sevi divas kvalitātes sabiedrības lauku kopienas patriotismu ar attīstītas tirgotāju polises elastīgumu un plašo redzesloku. Tas )āva Romai būt atklātai pret dažādu kultūru ietekmēm, vienlaikus nezaudējot savu politisko un garīgo veidolu.

Savu lielvalstniecisko būtību Roma sāka demonstrēt III 1 gs.p.m.ē., kad pēc patriciešu un plebeju tiesību vienlīdzības nodibināšanas (366. g.p.m.ē.) tā pakļāva savai varai ne tikai Itāliju (343 266), bet ari visu tā laika kultūras pasauli (Pūniešu kari 264 241, 218 201, 149 146, Maķedonijas 148, Grieķijas 146, Pergāmas 133, Sīrijas 63, Gallijas 58 50, Ēģiptes iekarošana 30). Tieši šajā laikā Roma pārvēršas par pasaules impēriju (imperium Romanum) savos apjomos milzīgu nobriedušu sociāli politisku organismu, bet Roma kā pilsēta par Mūžīgo pilsētu (Urbs aeterna), visas Vidusjūras valstu galvaspilsētu. Mūsu ēras II gs. Romas lielvalsts no rietumiem uz austrumiem un no ziemeļiem uz dienvidiem aizņēma 1 milj. 750 tūkst. kvadrātjūdžu lielu platību. iedzīvotāju skaits sasniedza 50 milj. cilvēku. Neskatoties uz to, ka daudzām tautām, kuras ietilpa impērijas sastāvā, bija savas gadsimtiem ilgas kultūras tradīcijas, tomēr tas, ka visam šim sociālajam organismam bija vienots politiskais un administratīvais centrs, ļauj aplūkot Romas kultūru nevis kā mehānisku sajaukumu bet gan kā veselumu, ko nosaka kopējais pasaules uzskats.

Imperatora Augusta laikā sevišķi liela nozīme bija viņa padomniekam Gajam Cilnījam Mecenātam, kurš ap sevi izveidoja nelielu literātu pulciņu ar uzdevumu radīt mākslas darbus, kas slavinātu romiešu cēlumu un lielumu, tās īpašības, kuras Romu pacēla varenības virsotnē. Īpaša loma bija ari vēsturniekam Titam Līvijam (59. 17. g.p.m ē.), kas sarakstīja Romas vēsturi 142 grāmatās, un Publijam Vergīlijam Maronam (70. 19. g.p.m.ē.) un viņa sacerētajai "Eneīdai", kas tieši sludināja lielo Romas misiju:

Kad Augusta principāta laikā oficiālā ideoloģija pasludināja, ka "Romas misija" ir pabeigta, ka iestājies "zelta laikmets", ka sasniegts viss, par ko gadsimtiem ilgi romieši bija cienījušies, tas viss veicināja pasaules uzskata un tikumiskās krīzes iestāšanos. Tas nozīmē, ka bija zuduši lielie kolektīvie mērķi, kas apvienoja visus līdzpilsoņus, kuru dēļ bija vērts dzīvot un dzīties. "Romas mīts" vēl izskaidroja pagātni un attaisnoja tagadni, bet vairs neizvirzīja mērķus nākotnei. Šāda kopīgo centienu izskaušana, it kā vēstures apstāšanās neizbēgami noveda pie reālās dzīves devalvācijas, pie kultūras krīzes visos tās aspektos.

No etruskiem romieši pārņēma priesteru organizācijas uzbūves specifiskos principus, mākslu izzināt dievu gribu, tulkojot zīmes, priesteru slepeno zīlēšanas mākslu viņi zīlēja pēc upurējamo dzīvnieku aknām (uzskatīja, ka aknās atspoguļojas viss kosmosa stāvoklis), zibens un pērkona, kā arī paražu atzīmēt uzvaru karagājienā ar triumfu. Pie etruskiem romieši sūtīja mācīties jauniešus no dižciltīgām ģimenēm, caur Etrūriju Romā nonāca ari grieķu kultūra (mīti u.c.).