Romāna kompozīcija, mākslinieciskā savdabība

„Mērnieku laiki” ir pirmais reālistiskais mākslas meistardarbs latviešu literatūrā, tas ir savdabīgs un vienreizējs darbs visā latviešu pirmspadomju vārda mākslā.

Kaudzīšu romāns atšķiras no citiem 19. gadsimta latviešu reālistiskās prozas darbiem ar satīriski tverto, plašo laikmeta ainu, kas atveidota bagātā tipu galerijā. Brāļi Kaudzītes sakopojuši un ietvēruši savos romāna tipos veselai ļaužu grupai raksturīgas pazīmes un īpašības. Rakstura īpašību izcelšanai viņi ļoti plaši izmanto hiperbolu (skatīt 1. pielikumu), tomēr nekur nepārkāpj reālisma un ticamības robežas.

„Mērnieku laiku” mākslinieciskās izveides īpatnība ir arī tā, ka traģika tanī mijas ar komiku, nopietnais ar jautro. Šī iezīme izpaužas jau pašā laikmeta tvērumā. Ar mērnieku laikiem saistās arī daudz un dažādu jautru izdarību, pat anekdošu, un arī tos rakstnieki iepin savā vēstījumā. Kopā ar tautas anekdotēm, dažādiem nostāstiem un ticējumiem, kas ievīti romānā, sadzīves ainas tam piešķir ļoti konkrētu, savdabīgu attēlotā laikmeta kolorītu(skatīt 2. pielikumu). Taču autori necenšas smīdināt lasītāju ar lētiem, tukšiem jokiem, viņu smiekliem ir ne vien satīriska(skatīt 3.

Paši autori „Mērnieku laikus” nosaukuši par stāstu; tā šis darbs dēvēts arī vairākās literatūrvēsturēs.

Personu, tāpat laikmeta un vides raksturošanai brāļi Kaudzītes plaši izmantojuši tautas daiļrades bagātības. Romānā iekomponētas anekdotes, tautas nostāsti, daudz sakāmvārdu un parunu.