Romāna "Mērnieku laiki" Lienas un Kaspara attiecības

Satiekoties pie Ilzes gultas, abi pārvar klusēšanas robežu un, lai gan blakus gultā guļ Ilze, čalo un pieskaras viens otram: „Tagad bij nemanot viņu klusums lūzis, starpība, kura tās patiesi tuvu stāvošās sirdis tomēr šķīra, izzudusi, tās nu it kā līdz šim viens otram pretī stāvoši ūdens krājumi piepeši sadevušies kopā un tapušas par vienu. Viņi nu sēdēja roku rokā, pilnā laimībā, kaut gan klusu, bet jautri tērzēdami un gan smiedamies par to, ka līdz šim neuzdrošinājušies viens otram tuvoties..”.

Taču, Ilzei pamostoties un sākot runāt par Dievu, Liena it kā atjēdzās no šī mīlas reibuma. Jo jaunā sieviete tika audzināta tikai ar vienu mīlestību – pret Dievu. Un izjūtot cilvēku mīlestību, nobijās: „Liena nekad nebija jutusi karstuma un aukstuma savā sirdī tik stipri un piepeši sastopamies, tādēļ arī nevarēja nedz saprast, nedz izsacīt, kā viņai īsti bij ap sirdi”. Šīs divas mīlestības bija tik ļoti atšķirīgas savā starpā, ka Liena bija apmulsusi. „Patlaban tā bija sajutusi mīlestības pilnīgāko jaukumu, viņas dvēsele reiba laimībā, drīkstēdama vienoties ar to dvēseli, kuru tik ļoti mīlēja un no kuras tapa tikpat ļoti mīlēta, bet tad dzirdēja atkal tik jauki un debešķīgi runājam pat citu mīlestību un citu laimību, par kuru viņa gan bij dzirdējusi, bet nekā nesajutusi. Tomēr tagad viņai izlikās šī mīlestība svēta un cienīga, tā ka viņas mīlestība bij priekš tās tik vien grēcīgs pasaules sapnis un viņa pati pret to skaisto debesu brūti kā niecīga kalpone”. Tā būdama krustcelēs, Liena prātoja, taču uz to brīdi noslēdzot savu sirdi Kasparam un pārvēršoties.

Arī Kasparā, iespējams, bija līdzīgas domas: „Arī pie Kaspara varēja nomanīt pārvēršanos kā pie Lienas, tādēļ viņi izšķīrās auksti un nopietni..”. Vai arī pamanījis Lienas uzvedību un pēkšņo mainīšanos, atgriezās pie savas klusuciešanas un noslēpumainības, kas citiem tik ļoti nepatika un kaitināja viņā.