Romānikas stils: romiešu ēku iedvesmotā arhitektūra

Romānika(no lat. romanus romiešu) nosacīts apzīmējums arhitektūras un mākslas stilam, kas valdīja Rietumeiropā 10. 12.gs. Nosaukums radies 19.gs. sākumā zinātnieku vidē, lai raksturotu 10. 12.gs. Rietumeiropas arhitektūru, kas, pēc pētnieku domām, nomainīja antīko arhitektūru, tāpat kā romāņu valodas nomainīja klasisko – latīņu valodu.

No visiem mākslas veidiem pirmajā vietā izvirzījās arhitektūra. Cēla baznīcas un klosteru ansambļus, cēla feodāļu pilis.

Feodāļu pils bija mītne dzīvošanai un reizē cietoksnis, ko apņēma aizsargmūris ar torņiem un šaujamlūkām. Pils ansambļa centrā vai stūrī parasti pacēlās masīvs, apaļš vai četrstūra vairākstāvu tornis(t.s. donžons), kur dzīvoja feodālis ar ģimeni. Donžons varēja būt arī autonoma celtne. Tam bija šauri logi, kas kalpoja arī par šaujamlūkām. Ieeja donžonā bija šaura un ierīkota augstu(2. vai 3. stāva līmenī). Uz to veda nelielas, briesmu gadījumā noņemamas koka kāpnes. Apkārt donžonam pletās plašs pagalms, kur atradās pārējās ēkas.

Dievnami, ko romānikas posmā cēla klosteru ansambļos, parasti joprojām bija romiešu laika bazilikas tipa celtnes, kas tagad pilnveidojās.

Baznīcu ēkas, klosteru kompleksi, arī laicīgo un garīgo feodāļu pilis bija galvenās celtnes visā romānikas laika Rietumeiropas pilsētās.