Romānikas un gotikas māksla

11. un 12. gadsimtā Eiropas arhitektūrā un mākslā izveidojās romāņu stils. Stila galvenie veidotāji un attīstības veicinātāji bija mūku ordeņi. Konstruktīvā ziņā romāņu stila attīstību raksturo:

1. Pāreja no līmeniskiem koka pārsegumiem uz masīvām mūra velvēm.

Viens no visgrūtāk atrisināmiem uzdevumiem bija dievnama apgaismojums. Lai apgaismotu baznīcu vidus jomu cēla augstāku par sānu jomiem, virs kuriem tad arī ierīkoja logus. Vienas no pirmajām sāka izmantot cilindriskās velves.

Izplatītakais plastiskās izgreznošnas veids bija cilnis, kas bagātīgi klaja baznīcu starpsienas, kanceles, stabu galvas.

Saskaņā ar baznīcas mūra sienu plastisko raksturu, cilnis bija plakans t.i. pacēlās virs sienas plakanā vienlīmenī. Tēlu izteiksme tipiska, svinīga, nereti dziļi reliģioza. Ar laiku tēlniecības raksturs mainijās. Mākslinieku domāšana kļuva brīvāka. Vienīgais agrā romānikas stila vācu akmens tēlniecibas piemineklis ir liels (4x5m) klintī izcirsts cilnis Eksternšteinē pie Detmoldes, kas attēlo Kristus noņemšanu no krusta.

Glezniecība romānikā ieņēma vēl izcilāku vietu nekā tēlniecība, tai bija monumentāls raksturs un plašs darbības lauks. Vairums romānikas gleznojumu gājuši bojā, visvairak tie uzglabajušies Vācijā. Noteicēja loma glezniecībā bija miniatūrām.

Stikla meistari apgleznoja logus. Izcilākais logu glezniecības piemineklis ir Šartes katedrāles 12.gs trīs logi.

Lietišķo mākslu priekšgalā stāvējusi zeltkaļu māksla ražoti mākslinieciski veidoti kulta rīki, zelta, vara, bronzas, sidraba, ziloņkaula trauki. Ievērojamākie darbi 12.gs pirmajā pusē sv. Godeharda sidraba relikviārijs. Hildesheimas domā, Kārļa Liela relikviārijs Āchenē.