"Romāns ""Būris"": tēmas, simboli un vēstījums"

Alberta Bela romānu “Būris” izvēlējos, jo pēdējā laikā vairākkārt biju par to dzirdējusi no draugiem, kas mācās manā paralēlklasē, turklāt arī mana mammīte ieteica man šo romānu izlasīt.

A. Bels dzimis 1938. gadā, bet sevi kā talantīgu prozaiķi viņš piesaka 60. gados. Tas ir laiks, kad padomju literatūrā modē nāk grēksūdzes romāns, iekšējais monologs kā cilvēka rakstura un apkārtējās dzīves atklājējs. Romāns “Izmek¬lētājs” rakstīts, šajā manierē un uzreiz iegūst plašu atsaucību, lasītājs ir sastapies ar gudru, intelektuālu autoru. Turpmākajos romānos (“Būris”, “Poligons”, “Saknes”) A. Bels no raksturu atklāsmes grēksūdzes formā atsakās, viņu saista vai gluži zinātniska tēlojuma precizitāte, intelektuāla do¬mas virzība, kas dažkārt risināta nosacītā vidē un apstākļos.

Līdz 1971. gada martam A. Bels pazīstams kā Jānis Cīrulis. Interesanta ir viņa pseidonīma izvēle – Bels. Ar šo izvēli jaunais rakstnieks it kā met izaicinājumu citiem un arī pats sev līdzināties slavenajam vācu rakstniekam Henriham Bellam, pierādīt savu varēšanu, apliecināt sevi.

Romāns “Būris” tiek publicēts 1972. gadā, un tas ir otrais no viņa publicētajiem 10 romāniem. Ar šo romānu autors vēršas pret šablonu, pret inerci, pret garīgo apsīkumu, pret kompromisu ar sirdsapziņu, pret iekap sulēšanos būrībā. Autors iestājas par garīgi bagātu per¬sonību, par radošu darbu.

Vēlāk, 1977. gadā, Ansis Epners ekranizē romānu “Būris”.

Romānā “Būris” ir stāstīts par arhitektu Edmundu Bērzu, kuru nolaupa un iesloga būrī meža vidū greizsirdīgs auto zaglis Kārlis Dindāns. Bērzam ir maz cerību izdzīvot, taču viņš neļaujas panikai, uztur savu dzīvību, sagādājot pārtiku no būra tuvākās apkārtnes. Bērzs ir sabiedrībā ļoti atzīts un pazīstams arhitekts, viņa pazušana daudzus satriec. Bērza sieva Edīte dodas uz miliciju un lūdz atrast viņas vīru. Izmeklētājs Valdis Strūga ir Bērza vecuma vīrietis, kas tāpat kā Bērzs sirgst ar podagru. Viņš sīki iedziļinās arhitekta dzīvē un iztēlojas sevi viņa vietā, tādejādi nonākot uz pēdām auto zagļiem. Pēdējā brīdī, kad Bērzs ir jau uz nāves robežas, viņš un būris tiek atrasts.

Romānā dots vienas sabiedrības daļas šķērsgriezums: “Šie cilvēki griezās vienā ritenī un dažbrīd, kādas nepiecieša¬mības vai darījuma spiesti, saskārās ar citu sabiedrības nosjāņojumu. (..) Šie cilvēki lielāko tiesu dzīvoja vairāk sev nekā sa¬biedrībai. (..) Viņi atpūtās diezgan vienādi. (..) Viņi skatījās vie¬nas un tās pašas filmas.”

Romānā, runājot par slikto, autors nav saglabājis nopietnību. Autora attieksme materializējusies citā mākslinieciskā pieejā, un tai ir savas priekšrocības. Vienīgi šajā gadījumā pats rakstnieks kļuvis par “riskētāju”. Viņš savu daiļ¬radi novirzījis uz šķautni, kur daudz grūtāk balansēt starp pa¬reizu autora pozīcijas izpratni.

A. Bels nespēj distancēties no sava varoņa un viņa tieksmes pēc komforta, viņš atzīst par labu to, kas romānā “Būris” tēlots kā radošai personībai traucējošs. Tomēr nebūtu pareizi teikt, ka rakstnieks idealizējis savu varoni. Būtisks trūkums gan ir romāna kompozīcijas irdenums – sižets ir saskaldīts, paralēli simboliskie tēli vairākkārt atkārtojas ar tiem sekojošu prātošanu.