Romāns Suta: mākslinieka temperaments un stils

Romans Suta dzimis tirgotāju ģimenē. Tēva Jēkaba veikalnieka ķēriens izrādījās mazāk veiksmīgs par mātes Natālijas talantu. Viņa atvēra ēdienu veikalu Rīgā, Tērbatas ielā 13, bet divdesmitajos gados jo īpaši iecienīts kļuva viņas veģetāro ēdienu ķēķis Sukubs Merķeļa ielā 21. Romans savās skolas gaitās neizcēlās ar disciplīnu, viņš jau pusaudža gados sāka braukt kā kuģa puika, apceļodams Eiropas ostas. Māte savā garā bijusi īsta māksliniece ar stila izjūtu un gaumi, ko izmantoja gan mājas gaisotnes radīšanai, gan savās ēdināšanas iestādēs. Jūras braucienu nogurdināts jau agrā jaunībā, apstākļu sakritības dēļ un arī mātes atbalstīts, Romans Suta sāka mācības Jūlija Madernieka studijā, vēlāk — Rīgas pilsētas mākslas skolā. Tieši šajā laikā Suta atzina, ka vēlas kļūt par mākslinieku. Turpmāk noteicošie bija kara apstākļi, jo daudzi mākslinieki izglītību turpināja Krievijā. Suta devās uz Pēterpili, 1915. gadā pēc Kārļa Baltgaiļa ierosmes — uz Penzas mākslas skolu, kur mācījās kopā ar Jēkabu Kazaku, Konrādu Ubānu, Voldemāru Toni un Kārli Jansonu.

Lai arī izglītībā noteikta vieta ir skolām un pedagogiem, Rīgas mākslas skolā — Vilhelmam Purvītim un Jānim Robertam Tilbergam, Penzā — Aleksandram Šturmanam, tomēr papildu ietekme neapšaubāmi aizgūta no redzētā Ermitāžā — Pēterpilī, kā arī Maskavā — Ščukina un Morozova galerijās.

Šī aizrautīgā interese vēlāk pārtapa kaismīgos rakstos, aizstāvot modernās mākslas ienākšanu sastingušajā mākslas vidē vai popularizējot latviešu mākslu izdevumos L’Esprit Nouveau Parīzē un apcerē 60 Jahre Lettischer Kunst Leipcigā.

Eiropas mērogi bija aktuāli arī 20. gadsimta sākumā, kad akadēmiskā reālisma tradīcijai un impresionistiskām noskaņām vajadzēja pretstatīt jaunu — modernu — mākslas valodu. Ekspresionistu grupa, kuru vēlāk pārdēvēja par Rīgas mākslinieku grupu, šo pavērsienu veica ar savām aktivitātēm. Tā bija domu saliedēta paaudze, pāragri aizgājušā Jāzepa Grosvalda ideju turpinātāja — Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Voldemārs Tone, Konrāds Ubāns, Eduards Lindbergs, Ģederts Eliass, Oto Skulme, Niklāvs Strunke, katrs ar savu māksliniecisko rokrakstu. Modernisma popularizētāji izjuta pretsparu, kas tagad mākslas vēsturē pazīstams ar nosaukumu Kasparsoniāde.

Postmodernā estētika mūs pieradinājusi pie visneiedomājamākajiem eksperimentiem. No mūsdienu skatu punkta pagājušā gadsimta modernistu revolucionārisms šķiet visai mērens. Fovisms, kubisms, ekspresionisms, abstrakcionisms, sirreālisms — virzieni, kas 20. gadsimta pirmajā pusē ietekmēja Eiropas mākslu, katrā reģionā atrod citādu izpratni un interpretāciju. Latviešu modernistu vidū kubisms bija mentāli tuvs, lai ar formu ģeometrizāciju un kubismam raksturīgo krāsu, kompozīciju un priekšmetisko leksiku runātu par lietām, kuras zinām, nevis vienkārši redzam un attēlojam. Romana Sutas glezniecības sākuma stadijā rodama Pola Sezāna un Andrē Derēna ietekme, to pārliecinoši jaunā kvalitātē piesaka kubistiskie darbi, studējot Pablo Pikaso un viņa domubiedru mākslu, iepazīstot personīgi Huanu Grisu un viņa kompozīcijas: Klusā daba ar trīsstūra lineālu, 1924.; Kompozīcija (Konstrukcija), ap 1927.—1928.