Romantiskā dzejoļa analīze
Romantisms ir viens no literatūras virzieniem, kura iezīmes saglabājušās līdz mūsu dienām. Romantiķi attēlo neparastas parādības un apstākļus, saspringtas situācijas. Viņu simpātijas pieder radošai personībai, tās spējai brīnīties, sajūsmināties.
Aspazijas dzejoļa „Mēness starus stīgo” tēma ir par mīlestību. Dzejniece veiksmīgi veidojusi dzejoli, izmantojot tēlus un parādības, piemēram: mēness, saule, zvaigznes zeme, radot bezgalīguma un plašuma sajūtu, kas veiksmīgi raksturo mīlestību. Motīvs varētu būt ilgas pēc ideālas mīlestības, ko Aspazija pasniedz ar vārdiem:
„Tur kur mēness sastop
Saules meitiņu,
Tur kur stars ar staru
Liesmās vienojas,
Tur, kur gars ar garu -
Jūtās satiekas!”
Problēma varētu būt nesasniedzama mīlestība. Dzejniece ar dzejolī radīto noskaņu(plašums un bezgalīgums) vēlas pateikt, ka ideāla mīlestība var būt tikai kaut kur tālu prom no zemes. Tāpēc šī dzejoļa ideja, manuprāt, ir tāda, ka mīlestība spēj pastāvēt arī cilvēku domās, jo domas mums ir neizsakāmi lielas un plašas. Aspazija dzejolī izmanto metaforas un epitetus. Piemēram, metaforas: mūžam neizbēgama gaismas straume līst; kur mēness sastop saules meitiņu; epitetus: buras tīra zelta, irklis sudrabvīts; dzelmē dzidrajā. Kā mikrotēli tiek izmantoti mēness, saule, laiviņa, zeme.
Aspazijas dzejoli var pilnībā sasaistīt ar mūsu dienām, jo mīlestībā jau nekas nemainās un diezin vai arī kādreiz mainīsies.
Mēness starus stīgo
Dzelmē dzidrajā.
It kā balsis mani
Turpu aicina.
Nāc man līdzi, dodies
Plašā tālumā,
Ļaujies sevi aizvest
Nāru laiviņā.
Buras tīra zelta,
Irklis sudrabvīts,
Zvaigznes ceļu rāda,
Vada auseklīt’s.
Nāc man līdz, es zinu
Malu laimīgu,
Tur, kur mēness sastop
Saules meitiņu.
Tur, kur stars ar staru
Liesmās vienojas,
Tur, kur gars ar garu -
Jūtās satiekas.
Zemes ilgošanās
Tur kā migla klīst,
Mūžam nebeidzama
Gaismas straume līst.
