Romantisms: Eiropas kultūras kustība
Romantisma virziens Eiropas kultūrā sākotnēji attīstījās un pastāvēja paralēli klasicismam, bet gadsimtu mijā pārņēma arī to un pastāvēja līdz 19. gadsimta vidum, pēc tam atdodot vietu reālismam. Sākumā romantisms izpaudās kā reakcija pret iepriekšējā laikmeta vienpusīgo domāšanas veidu, kurā cilvēka prāts tika izcelts kā visa pamats. Romantisma mākslā racionālā domāšana tika pakļauta emocijām, mākslas darba saturs kļuva svarīgāks par formu, bet krāsa par līniju.
Atšķirībā no iepriekšējā laikmeta darbiem, romantiķi savās kompozīcijās vēlējās attēlot, parādīt kustību, dinamismu, ko akcentēja ar spilgtu krāsu kontrastiem un gaismēnu spēlēm. Raksturīgi, ka romantisma mākslā visi izmantotie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi tika pakļauti tam, lai no radītā mākslas darba sprakšķētu emocijas, vislabāk satraucošas, lai tās neatstātu vienaldzīgu skatītāju. Lai mākslas darbs nebūtu vienkārši statisks īstenības atainojums, bet tas būtu ar savu iekšēju saturu.
Par romantisma priekšteci mākslā var uzlūkot izcilo spāņu gleznotāju Fransisko Hosē Goiju (1746 1828), kura daiļradē apvienojas klasicisms, romantisms un reālisms. Goijas māksla ir ļoti daudzveidīga gan satura, gan risinājuma ziņā. Lai gan mākslinieks strādāja kā Spānijas galma gleznotājs, kam daudz bija jārada reprezentatīvi aristokrātu portreti, viņš tomēr darbojās arī citos žanros un atrada spēkus ne tikai patiesi uztvert īstenību, bet arī kritiski to novērtēt. Vairākumā savu darbu Goija pieskārās vissāpīgākajiem un dramatiskākajiem cilvēka dzīves notikumiem. Lai gan Fransisko Goija mācījies no baroka un klasicisma pārstāvjiem glezniecībā, viņa trauksmainā, dramatiskā un monumentālā māksla vērtējama kā romantisma virzienam atbilstoša.
