Romantisms: laikmeta māksla un literatūra

18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā parādījās jauns, interesants kultūras fenomens - romantisms, kas pēc dažu speciālistu uzskatiem izpaudās visās kultūras jomās: literatūrā, filozofijā, humanitārajās zinātnēs, mūzikā, tēlotājā mākslā un citur. Romantisms parādījās kā sabiedrības protests pret vēso klasicisms estētiku, arī kā nepieciešamība pēc jauna veida vēsturisko notikumu atspoguļojuma, savu izjūtu izklāsta gan glezniecībā, gan literatūrā un citās kultūras jomās; romantisms arī kā protests pret apgaismības filozofiju.

Romantiskais varonis ir ideālists, kas parasti neprot sasaistīt savus sapņus ar realitāti; romantismā ir spēcīgi izteiktas ilgas pēc personības radošās brīvības, brīvības visās jomās, ideālu piepildījuma, arī dziļa interese par nacionālo kultūru, folkloru, kā arī alkas pēc neiespējamā, tālām, bieži vien neeksistējošām zemēm, kur valda gara brīvība, vienotība.

Sākotnēji romantiķi izraisīja daudz dažāda veida atsauksmju - gan nosodošu, gan arī atbalstošu. Romantisms kā estētikas virziens kā galveno izvirzīja varoni, vēlēdamies atklāt cilvēka individualitāti un meklējot garīgos spēkus un atbalstu pašā cilvēkā, nevis kā agrākie virzieni - apkārtējā pasaulē. Romantiķi vienmēr tiecās pēc sintēzes, meklēja mākslu vienotību, tomēr, piemēram, tēlotājā mākslā romantisms spilgti izpaudās tikai glezniecībā un grafikā, gandrīz nemaz neskarot arhitektūru. Romantisms meklēja jaunus krāsu simbolus, kas absolūti nebija raksturīgs klasicismam. Krāsas pētīja ne tikai paši mākslinieki, bet arī Gēte. Tajā laikā parādījās daudzas laboratorijas, kas nodarbojās ar krāsu izpēti un kas vainagojās ar krāsu rūpniecisko ražošanu tūbiņās - tādā veidā bija nesalīdzināmi ērtāk gleznot, vienkārši tūbiņas paņemot līdzi dabā. Diemžēl krāsu noturība nebija vēl tik labi zinātniski izstrādāta un izcilo mākslinieku Delakruā un citu darbi zaudēja savu mirdzumu, kas gan nenotika ar Rubensa un citu vēlāko laiku mākslinieku darbiem.

Romantisms arī atdzīvināja interesi par vēsturi, radot jaunu interpretāciju par viduslaikiem, romantizējot tos, kas spilgti atklājās romantisma laikmeta literatūrā (tika radīts jauna veida vēsturiskais romāns).

Lai gan par romantisma dzimteni uzskata Vāciju, tomēr arī Francijā aktīvi notika jaunās estētikas ieviešanās. Jaunie mākslinieki Delakruā un Žeriko radīja jauna veida māksla darbus, tomēr Francijā romantisms attīstījās nedaudz savādāk kā Vācijā - franču romantiķi pauda savus uzskatus ne tikai dažādās kultūras jomās, bet arī asi diskutēja par to laikrakstos un periodiskajos izdevumos. Vācijā darbojās īsti romantisma dižgari gan mūzikā (Šūmanis un Šūberts), gan literatūrā (Heine un Novāliss, Grimmi).

Mūzika bija tā joma, kurā kā upē saplūda no visiem kultūras strāvojumiem: gan no literatūras, gan no glezniecības, un atspoguļojās skaistās romantiskās melodijās. Mūzika spēja sintezēt, apvienot.

Arī citās valstīs izplatījās romantisms, kas gan katrā valstī atklājās nedaudz savādāk. Anglija bija klasiska romantiskās literatūras zeme ar Baironu un Šelliju priekšgalā.

19. gadsimta pirmajā pusē strauji attīstījās literatūra, radās jauni virzieni, nomainot vienam otru un pastāvot blakus. Visi šie procesi notika dažu gadu desmitu laikā, tādējādi attīstot vispārējo literatūras kopainu un bagātinot literāro dzīvi kā tādu. Viens no pirmajiem jaunajiem literatūras virzieniem bija romantisms - savā ziņā kā protests pret tik vēso un formālo klasicisma estētiku. Cilvēkiem bija...